Info: LDF

07.03.2026.

Šonedēļ mēs uzrunājām Lietuvas simtlauciņu dambretes vicečempionu Artūru Tunkeviču.

Sveiks! Apsveicam ar kļūšanu par godalgotas vietas ieguvēju. Tu par tādu esi kļuvis jau daudzkārt, taču tieši klasiskajā programmā vēl nekad neesi bijis čempions. Kā juties, uzzinot, ka koeficients noteica tev otro vietu?

Sveiki! Čempionāta noslēgums bija ļoti saspringts – tieši visa turnīra pēdējā partija izšķīra galīgo vietu sadalījumu. Protams, dalot pirmo vietu, vienmēr ir nedaudz žēl nekļūt par čempionu, taču pirms turnīra mans mērķis bija iekļūt TOP-2, lai izcīnītu tiesības pārstāvēt Lietuvu pasaules komandu čempionātā. Tāpēc kopumā ar rezultātu esmu apmierināts.

Kā gatavojies čempionātam?

Diemžēl šoreiz neizdevās veltīt vairāk laika nopietnai sagatavošanās norisei, tādēļ tieši pirms paša čempionāta dažas dienas papildināju zināšanas, risinot kombinācijas un izspēlējot dažas partijas internetā.

Čempionātā bija gan debitanti, gan bijušie Lietuvas čempioni. Kā vērtē dalībnieku sastāvu?

Ļoti žēl, ka nevarēja piedalīties mūsu lielmeistari E. Bužinskis un A. Domčevs – vienmēr gribas, lai Lietuvas čempionātā startētu paši spēcīgākie. Galīgo sastāvu vērtēju kā ļoti konkurētspējīgu. Visi spēlētāji bija līdzīga līmeņa, čempionāts nebija īpaši rezultatīvs, taču tieši tāpēc tas bija interesantāks, un intriga par čempiona titulu saglabājās līdz pat pēdējai partijai.

Varbūt vēlies dalīties ar kādu panākumu šajā čempionātā?

Varu padalīties ar palaistu iespēju izpildīt kombināciju, kas radās partijā pret R. Baneviču. Norādītajā pozīcijā pēdējais melno gājiens bija 13-18, pēc kura baltajiem bija nestandarta kombinācija. Cik paspēju apskatīties ar programmu, kombinācija tomēr ved uz neizšķirtu, taču, skatoties ar cilvēka acīm, aizstāvēt pozīciju pēc šādas kombinācijas partijas laikā nav nemaz tik vienkārši. (1. 31-26 18×29 2. 40-34 29×49 3. 33-29 49×21 4. 29×09 03×14 5. 26×08).

Atgriezīsimies pagātnē. Kas tevi atveda uz šo sporta veidu? Kāpēc dambrete, nevis, piemēram, šahs?

Mans ceļš dambretē sākās pavisam vienkārši – skolā uzaicināja izmēģināt dambretes/šaha pulciņu. Daudzi klasesbiedri aizgāja pamēģināt, daži no viņiem palika uz ilgāku laiku, taču nopietni “aizķēra” tikai mani. Pēc starpskolu sacensībām E. Bužinskis piedāvāja nākt trenēties pie viņa, un kopš tā laika dambrete ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.

Tagad ir grūti pateikt, kāpēc izvēlējos tieši dambreti, nevis šahu. Lai gan starpskolu sacensībās spēlēju arī šahu, mājās mēs vairāk spēlējām dambreti. Tāpēc vēlme būt labākajam ģimenē un pilnveidoties tieši dambretē nospēlēja savu lomu.

Kāpēc izvēlējies veltīt vairāk laika tieši simtlauciņu dambretei, nevis parastajai (64 lauciņu)?

Man šķiet, ka simtlauciņu dambretē ir vairāk vietas fantāzijai un taktiskiem lēmumiem, tādēļ šī spēle mani uzrunā vairāk. Parastajā dambretē rezultātu ļoti spēcīgi ietekmē zināšanu bagāža, bet man jau kopš jaunības daudz interesantāk bija analizēt pozīcijas, risināt kombinācijas un attīstīt spēles izpratni, nevis “iekalt” debijas. Šajā ziņā simtlauciņu dambrete man ir pievilcīgāka.

Kādu vietu dambrete ieņem tavā dzīvē? Kā pie galdiņa apgūtās prasmes pielieto ikdienā?

Dambreti spēlēju jau vairāk nekā 20 gadus, tāpēc varu droši apgalvot, ka tā ieņem svarīgu vietu manā dzīvē. Vienmēr cenšos atrast laiku, lai piedalītos vismaz pašās svarīgākajās sacensībās. Galvenās prasmes, ko esmu ieguvis spēlējot, ir analītiskā domāšana un noturība stresa situācijās, kas ļoti palīdz gan ikdienā, gan darbā.

Tev vienu jautājumu uzdeva arī tavs treneris E. Bužinskis: “Kā sanāca, ka pirmā medaļa, un pie tam zelta, kuru izcīnīji 2014. gada pasaules čempionātā U-19 vecuma grupā, bija arī pēdējā, lai gan piedalījies ne vienā vien Eiropas un pasaules čempionātā bērniem un jauniešiem? Kāpēc līdz tam laikam nepārtrauci trenēties, ja tik ilgi neveicās?”

Paldies trenerim par jautājumu. Domāju, ka visvairāk man traucēja uztraukums sacensību laikā, īpaši pirms svarīgākajām partijām. Tāpat atbildības sajūta, pārstāvot Lietuvu. Cik atceros, biju ieņēmis gan 4., gan 5. vietas, kā arī dalījis godalgoto vietu, taču pēc koeficienta palicis ārpus pirmā trijnieka. Galu galā, kad atlaidu uztraukumu un spēju koncentrēties tikai uz spēli – atnāca arī rezultāts. Nepārtraucu trenēties, jo man patīk pats spēles process un sacensību atmosfēra, bet sportiskie sasniegumi ir tikai viens no iemesliem, kāpēc spēlēju dambreti.

Jautājumu uzdeva arī bijušais Lietuvas čempions D. Norkus: “Pirms 10 gadiem finālā tu dalīji 1.–3. vietu ar lielmeistariem E. Bužinski un A. Domčevu. Pēc papildus mača paliki trešais. Šogad atkal dalīji 1.–3. vietu, tikai šajā gadījumā mačs netika rīkots un pēc papildus kritērijiem izcīnīji 2. vietu. Pirmkārt, vai tu domā, ka par pirmo vietu spēlētājiem būtu jāaizvada papildus mačs? Otrkārt, kā tu salīdzinātu savu spēli pirms 10 gadiem un tagad – kuri spēles aspekti ir uzlabojušies vai pasliktinājušies, varbūt ir mainījies spēles stils?”

Paldies Domantam par jautājumiem. Uzskatu, ka mačs varētu tikt paredzēts tad, kad visi pārējie galvenie kritēriji, piemēram, koeficients, savstarpējās partijas rezultāts u.tml., ir vienādi. Proti, mačs ir pēdējais līdzeklis, kad citādi uzvarētāju noteikt nav iespējams.

Domāju, ka spēles būtiskie aspekti nav mainījušies. Minētu vien to, ka pirms 10 gadiem man bija daudz lielāka spēļu prakse un dambretei veltīju krietni vairāk laika, tāpēc teiktu, ka biju labākā sportiskajā formā. Tagad es vairāk paļaujos uz savu pieredzi un zināšanām. Uzskatu, ka spēles stils vairāk atkarīgs no pretinieka, situācijas turnīra tabulā un taviem mērķiem, tādēļ gan toreiz, gan tagad, izvēloties stilu, balstos tieši uz šiem aspektiem.

Ko tu ieteiktu bērniem, kuri vēl tikai sāk savu ceļu?

Ticēt sev un pamatot šo ticību ar darbu treniņos un patstāvīgu mācīšanos.

Pavasarī tevi gaida vairāki svarīgi turnīri: Lietuvas simtlauciņu dambretes ātrspēles un blica čempionāti, kā arī pasaules komandu čempionāts. Kādus mērķus sev izvirzi?

Lietuvas ātrspēles un blica čempionātus vērtēju kā lielisku izdevību pārbaudīt savu sportisko formu pirms pasaules komandu čempionāta. Protams, vienmēr gribas uzvarēt, tāpēc centīšos parādīt labāko sniegumu, taču ātrajās programmās ļoti daudz atkarīgs arī no veiksmes faktora.

Pagājušajā reizē Lietuvas izlase ļoti veiksmīgi nostartēja Pasaules komandu čempionātā, izcīnot divas bronzas medaļas, tāpēc ceru, ka šoreiz nostartēsim ne sliktāk, jo īpaši ņemot vērā, ka komandas sastāvs ir palicis nemainīgs.

Paldies, Artūr! Vēlam veiksmi turpmākajās sacensībās!