Intervija ar Živili Ringelieni

16.03.2026

Info: LDF

Šonedēļ mēs uzrunājām Lietuvas vicečempioni simtlauciņu dambretē Živili Ringelieni.

Sveiki! Apsveicam ar kļūšanu par godalgoto vietu ieguvēju. Jūs atgriezāties dambretē pēc diezgan ilga pārtraukuma. Vai cerējāt sasniegt šādu rezultātu? Vai varbūt tieši otrādi – piedalījāties ar mērķi kļūt par čempioni?

Tā kā spēlēju pēc ilga pārtraukuma un nezināju citu spēlētāju stilu un līmeni, nekādus lielus mērķus sev neizvirzīju. Pats galvenais – es pat nezināju, kā pati šobrīd spēlēju. Ir ļoti savāda sajūta spēlēt turnīrā pēc tik ilgas pauzes – vajadzēja pierast gan pie lielā dambretistu galda, gan man neierastās laika kontroles. Domāju, ka var izvērsties visādi, bet, ja kļūtu par laureāti, būtu ļoti apmierināta. Mana nostāja bija skaidra: neatdot kauliņus, nepalaist garām vienkāršus sitienus un neiekļūt laika trūkumā (ceitnotā).

Kāpēc Jūs aizgājāt no aktīvā sporta un kas noteica Jūsu lēmumu atgriezties? Varbūt šoreiz plānojat turnīros piedalīties biežāk?

Man bija daudz citu nodarbju: ģimene, studijas, darbs. Nepietika ne laika, ne enerģijas, ne iespēju piedalīties sacensībās. Bet šī spēle man ir interesanta, tāpēc sekoju līdzi tam, kas notiek dambretes pasaulē. Reizēm iedomājos, ka vēl gribētu paspēlēt. Jā, plānoju piedalīties, ja vien apstākļi būs labvēlīgi. Šovasar plānoju doties uz turnīru Rīgā.

Kādas bija Jūsu sajūtas, apsēžoties pie galda pēc pārtraukuma? Vai bija satraukums? Vai tomēr paļāvāties uz savu pieredzi?

Bija neliels satraukums.

Kura partija Jums bija vissmagākā? Kāpēc?

Varbūt ar Miju, jo vienā brīdī es sasteidzu, un variants, kas izveidojās partijā, man bija negaidīts.

Jūsu sporta karjera ir patiesi gara. Vai atceraties savus pirmsākumus šajā sportā?

Jā, protams. Uz skolu atnāca treneri Jakovs Šauss un Grigorijs Leibovičs un starpbrīžu laikā sarīkoja dambretes turnīru. Šķiet, es mācījos 4. klasē. Tā kā reizēm dambreti spēlējām ar māsu un noteikumus zināju, es piedalījos. Pēc turnīra treneri uzaicināja skolēnus nākt trenēties uz dambretes skolu. Aizgāju, un man iepatikās – gan treneri, gan pati spēle.

Vai savā spēlē vairāk balstāties uz pozicionālo vai taktisko spēli? Kāds ir Jūsu spēles stils?

Domāju, ka lielāku uzmanību pievēršu pozicionālajai spēlei. Tomēr taktika ir svarīga pozicionālās spēles sastāvdaļa – ja izdodas tās apvienot, ir liels gandarījums.

Jums vienu jautājumu uzdevis arī dambretes lielmeistars E. Bužinskis: “1985. gadā Tu par mata tiesu nekļuvi par pasaules čempioni. Dalīji 1.–3. vietu, un pēc tam bija mačs. Divas kārtas pirms beigām Tu pēkšņi zaudēji holandietei, lai gan Tev bija lieliska pozīcija jau kopš debijas. Vai atceries savas emocijas pēc tās partijas? Vai būtu bijis vairāk izredžu kļūt par čempioni, ja līdzi būtu braucis treneris? Pastāsti kaut ko par to čempionātu un to liktenīgo, nelaimīgo partiju.”

Jā, atceros gan partiju, gan domas partijas beigās. Bija laika trūkums, es ļoti gribēju uzvarēt un nospēlēju, vairāk balstoties emocijās. Ceitnotā vajadzēja sevi noskaņot, ka neizšķirts ir normāls rezultāts, un neriskēt.

Nezinu, kāds būtu rezultāts, ja būtu braucis arī mans treneris Jakovs Šauss. Bet bieži ir modusies doma, ka tajā čempionātā treneris bija vajadzīgs. Treneri lieliski novērtē turnīra situāciju un iesaka, kādu taktiku ievērot. Savukārt tajā turnīrā nebija iespējas ne ar vienu pakonsultēties, ne kopā pārskatīt partijas. Turklāt, ja atmiņa neviļ, čempionātā bija arī nepatīkamas lietas – turnīram sākoties, nebija skaidrs, kā tiks sadalītas vietas, ja dalībnieki savāks vienādu punktu skaitu. Šādas lietas, kurās jūtamas intrigas, atstāj zināmu ietekmi, un treneris blakus sniegtu drošības sajūtu. Lai nu kā, tā ir pagātne, tajā neiedziļinos.

Vai spēles stils ir ļoti mainījies kopš tiem laikiem, kad spēlējāt aktīvi?

Šobrīd nevaru atbildēt. Ir jāizspēlē vairāk partiju.

Pavasarī Jūs gaida brauciens uz Franciju, kur notiks pasaules komandu čempionāts. Kāds ir Jūsu noskaņojums pirms turnīra?

Censties, cik spēju. Tas ir dabiski – kad spēlē par komandu, jūtama atbildība.

Paldies par veltīto laiku. Novēlam veiksmi sacensībās un ceram Jūs redzēt pie dambretes galda biežāk!

One comment

  1. Ar Živili sanāca spēlēt 1983. gadā leģendārajā PSRS neklātnieku forumā Jūrmalā (bija tādas sacensības,kurās 64 un 100 lauciņu dambretē piedalījās 600-700 dalībnieku no visas PSRS). Protams, spēlējot pret vienu no labākajām PSRS dambretistēm, jutu palielu respektu. Nospēlējām neizšķirti, par ko Živile bija diezgan neapmierināta. Bet es tās sajūtas atceros vēl šodien.

Atbildēt