Info: LDF

30.03.2026.

Šonedēļ mēs uzrunājām Veroniku Aršuli, kura izcīnīja trešo vietu Lietuvas simtlauciņu dambretes čempionātā.

Sveika! Apsveicam ar kļūšanu par godalgas ieguvēju. Tu atgriezies dambretē pēc diezgan ilga pārtraukuma. Kas noteica tavu lēmumu paņemt pauzi no sporta?

Sveiki! Es to nesauktu par pārtraukumu no sporta. Droši vien kādā brīdī pienāca laiks, kad sapratu, ka dambretei vairs nepietiek vietas. Ģimene, jauni vaļasprieki un vēlme iekļaut dzīvē vairāk fizisko aktivitāšu noteica to, ka no kaut kā bija jāatsakās.

Jutos beigusi savu dambretistes karjeru, taču reizēm gribas atcerēties vecos laikus un paskatīties, kas šobrīd notiek dambretes pasaulē.

Izmantojot izdevību, pateicos visiem bērnības draugiem un kolēģiem, ar kuriem kopā pavadīju neskaitāmas stundas pie dambretes galdiņa un sacensībās. Bet visvairāk – treneriem G. Leibovičam un E. Bužinskim. Domāju, ka dambrete ļoti palīdzēja tam, kur esmu tagad, un es no tās esmu paņēmusi patiešām daudz.

Kāpēc tomēr nolēmi atgriezties pie galdiņa? Varbūt pēc labā rezultāta šajā čempionātā varam cerēt tevi turnīros redzēt biežāk?

Dambrete man vienmēr atgādinās jaunību un labi pavadīto laiku. Tāpēc domāju, ka laiku pa laikam vienkārši atgriezīšos, lai uzspēlētu.

Kā tu vērtē savu rezultātu? Kādus mērķus izvirzīji pirms čempionāta? Vai tos īstenoji?

Tā kā esmu eksčempione un parasti biju starp godalgoto vietu ieguvējām, azarts nekur nav pazudis. Ļoti gribēju medaļu, bet, tā kā ilgu laiku nebiju trenējusies, cerēju kaut kā ieņemt 3. vietu. Kaut kā arī izdevās.

Kas bija visgrūtākais, sākot spēlēt pēc pārtraukuma?

Visgrūtāk bija vienkārši domāt, analizēt uz priekšu. Sapratu, ka smadzenes vairs nedarbojas kā agrāk, vairs neredzu brīžus, kad “atdodu” kauliņus. Nācās to atzīt un neizvirzīt sev pārāk augstas cerības.

Kura partija bija visgrūtākā? Kāpēc?

Droši vien otrā – pret Simonu. Sapratu, ka man pretī ir spēcīga pretiniece, bet tajā brīdī es vēl nebiju īsti “iešūpojusies” spēlē.

Ko tu domā par čempionāta sastāvu? Vai šis bija tavs grūtākais čempionāts, vai tomēr pietrūka kādu spēlētāju?

Grūtākais nebija, bet varbūt tāpēc, ka šoreiz neizvirzīju sev lielas cerības. Nejutu spiedienu, ka man obligāti jābūt pirmajai, kā tas bija agrāk. Lai gan bija stress un satraukums, teiktu, ka izdevās vienkārši mierīgi spēlēt.

Savukārt pietrūka laikam L. Adlītes – viņa vienmēr spēlēja spēcīgi, pat pēc pārtraukuma. Agrāk viņu uzvarēt bija visgrūtāk.

Runājot par sastāvu, ļoti priecājos par spēcīgāko jaunatni un to, ka savas zināšanas joprojām nav zaudējušas dambretistes, kuras spēlēja jau agrāk.

Varbūt vēlies padalīties ar kādu šī čempionāta sasniegumu?

Nezinu, vai man bija kādas īpaši interesantas partijas. Droši vien šoreiz lielākie sasniegumi nebija uz galdiņa, bet gan manā galvā. Spēju uz spēli paskatīties nedaudz no citas puses un vienkārši būt spēlē, nevis pēc katras partijas rēķināt izredzes uz pirmo vietu.

Vai atceries, kā nonāci dambretē?

Jā, lieliski atceros. Atnācu kopā ar mammu un brāli – tajā brīdī mēs tikai pavadījām brāli. Man bija kaut kādi stereotipi, ka tas ir zēnu sports. Bet mans pirmais treneris G. Leibovičs piedāvāja pamēģināt arī man. Galu galā paliku tikai es, bet brālis pārtrauca spēlēt daudz agrāk.

Kuru savu sasniegumu dambretē uzskati par iespaidīgāko? Un kuru turnīru atceries ar nožēlu?

Vienmēr vēlējos ko iespaidīgāku, un daļēji jūtos tā, it kā nebūtu sasniegusi savas cerības un mērķus. Patiesību sakot, grūti atcerēties kaut ko konkrētu.

Tev jautājumu uzdeva arī E. Bužinskis: “2002. gadā tu spēlēji Sanktpēterburgā Eiropas čempionātā līdz 10 gadu vecumam. Saslimi, bet biji trešā. Vai atceries, kāpēc toreiz nekļuvi par čempioni? Pastāsti, ko atceries.”

Atceros, ka saslimu un šķiet, ka kāds pat atteicās ar mani tāpēc spēlēt. Bet tāpat atceros, kā viesnīcas istabā, būdama slima, spēlēju partijas ar sejas masku. Ļoti jautrs notikums – domāju, mūsdienās man vienkārši nāktos izstāties no turnīra. Tāpēc tā 3. vieta ir priecīga un neaizmirstama. Protams, to sapratu tikai pēc laika, toreiz bija ļoti liela nožēla.

Taču varu piebilst, ka tāpat kā šajā gadījumā, kad saslimu turnīra vidū, arī vēlāk vienkārši turnīra otrajā daļā jutos izsmelta. Man bija daudz labu turnīru sākumu, labas partijas pret spēcīgām pretiniecēm, bet vēlāk spēle nevedās. Droši vien toreiz netiku galā ar slodzi un spriedzi, kas arī noteica to, ka nekas “iespaidīgs” tā arī nenotika.

Ar ko tu šobrīd nodarbojies dzīvē? Varbūt kādas dambretē apgūtās prasmes pielieto ikdienā?

Šobrīd strādāju par programmētāju, un, piesakoties darbā vienā uzņēmumā, mani tā arī prezentēja – kā dambretes čempioni. Nolēmu, ka varbūt tā tiešām ir lieta, kas parāda, ka man ir apņēmība, spīts un neslikta analītiskā domāšana. Iemācījos domāt un analizēt uz priekšu ne tikai dambretē, bet arī dzīvē.

Bet ko neiemācījos, ir tikt galā ar spriedzi svarīgos brīžos, tāpēc to mācos tagad. Toreiz tam nepievērsu uzmanību.

Tāpat, kā jau minēju, šobrīd diezgan daudz laika veltu fiziskajām aktivitātēm – apmeklēju ātrslidošanas (skrituļslidu) treniņus, piedalos sacensībās, braucu ar velosipēdu un vispār sportoju. Tam veltu gandrīz visu savu personīgo brīvo laiku (pārējais tiek ģimenei, draugiem un socializācijai). Droši vien šīs kustības ļoti pietrūka, spēlējot dambreti.

Paldies par atbildēm. Novēlam veiksmi gan profesionālajā karjerā, gan personīgajā dzīvē!