2026. gada 29. janvāris

Autors: Jaceks Pavlickis.

Pasaules un Eiropas dambretes federāciju (FMJD un EDC) vadītāji acīmredzami ir izlēmuši, ka sportiskam uzturam nepieciešama veselīga kauna deva. Ja jums radies jautājums, ar ko federācijas amatpersonām bija “tas gods” pusdienot un smaidīt kopbildēs, ļaujiet man paskaidrot. Iepazīstieties – Tamāra Tansikkužina. Sieviete, kura bīda kauliņus ne tikai uz dambretes galdiņa, bet arī Kremļa propagandas mašinērijā.

Tamāra nav vienkārši sportiste. Viņa ir partijas “Vienotā Krievija” biedre un Baškortostānas parlamenta spīkera vietniece. Kamēr Ukrainas dambretisti pagrabos meklē patvērumu no raķetēm, viņu “draudzene” no Ufas rūpējas, lai okupantu ģimenēm būtu pienācīgas sociālās garantijas. Brīvajā laikā, starp partijas banketiem, viņa mudina karavīrus cīnīties, medijos pērkšņojot: “Mūsu puiši dodas turp, lai aizstāvētu mūsu nākotni un mūsu vērtības. Mēs ar viņiem lepojamies; viņi ir mūsu patiesie varoņi!” Kāds sievišķīgs jūtīgums baškīru stilā – saukt slepkavas par varoņiem, kamēr fonā skan galda piederumu šķindoņa.

Ēdienkarte pilna ar “atrakcijām”

Interesanti, vai pie deserta FMJD un EDC prezidenti jau paguva ar Tamāru apspriest nosacījumus viņas (vai viņas politisko atvašu) atgriešanai lielajā sportā? Vai starp rostbifa kumosu un vīna malku viņi paspēja pajautāt, kāda ir atšķirība starp treniņiem siltā klubā Ufas centrā un izdzīvošanas “treniņiem” drupās esošajā Harkivā?

Atgādinājums tiem, kam pēc labām vakariņām ir īsa atmiņa:

• Ufā Tansikkužinas kundze mierīgi trenējas, pārmaiņus sitot kauliņus uz dambretes galdiņa un demonstrējot atbalstu Ukrainas iznīcināšanai. Kā viņa pati saka: “Tas, kas notiek sportā, ir pret Krieviju vērstā kara turpinājums… spiediens mūs tikai vieno ap mūsu vadību.”
• Harkivā klubi, kuros izaugušas tādas leģendas kā Aņikejevs, Levina, Virnijs un Makarenkova, ir pārvērsti drupās, jo ballītes viešņas kolēģi dzīvojamos rajonus un elektrostacijas uzskatīja par “militāriem mērķiem”.

Solidaritāte pašu sulā

Sēsties pie viena galda ar kādu, kurš leģitimizē civiliedzīvotāju slepkavības un publiski atbalsta agresiju, nav “sporta diplomātija”. Tas ir spļāviens sejā ikvienam ukrainim. Tas ir spļāviens sejā Jurijam Aņikejevam, kurš turnīru atskaišu vietā publicē fotoattēlus ar bumbām, kas krīt viņa apkaimē. Tā ir ņirgāšanās par Olenas Korotkas vīru, kurš tā vietā, lai mājās justu līdzi sievai, vēroja viņas cīņas no ierakumu dubļiem, aizstāvot valsti no “varoņiem”, kurus tik kaismīgi slavē TT kundze.

Tansikkužina bez sirdsapziņas pārmetumiem runā par “pienākumu integrēt jaunās teritorijas” (t.i., okupētās Ukrainas zemes), kamēr simtiem tūkstošu cilvēku tur ir zaudējuši savas mājas.

Tad kā būs, prezidentu kungi? Vai kafija bija gana rūgta, vai arī tik izcilā kompānijā sirdsapziņa vairs nemocīja? Labu apetīti. Ceru, ka jūs nemocīs politiskā gremošanas traucējumi – lai gan pie šāda liekulības līmeņa nelabums būtu pat vēlams.