2025.gada 22. augusts – Tjalings van den Boss (Tjalling van den Bosch)

Jau ilgu laiku jūsu pildspalvas turētājs nevar atbrīvoties no domas, ka dambretes sabiedrība nemaz nelepojas ar tik skaisto, cildeno dambretes spēli! Kad dambretistiem uzdod jautājumus par viņu hobiju “kāpēc un kā”, atbildes bieži vien ir nedaudz biklas!! Tas ir gandrīz tā, it kā būtu jāattaisnojas par mīlestību pret simts laukumiem un četrdesmit kauliņiem! Tomēr dambretistiem partiju laikā bieži vien ir visskaistākās prāta vīzijas (un dīvainākie prāta līkloči – arī tas), tāpēc var pieņemt, ka dambretists noteiktā ziņā nodarbojas ar māksliniecisku (tātad ar prieku) darbību! Smadzeņu cīņa pie dambretes galda var būt krāšņa pieredze!

Tas noteikti nav “pēdējo gadu” fenomens, ka šis pasaku stāstnieks (vai šāds vārds neeksistē? – Ak, nu tad tas tagad ir īpaši izgudrots jūsu dēļ! – ) nonāca pie šīs neuzticīgās idejas; jau pirms vairāk nekā 50 gadiem šī doma uzradās! Kāds bija dambretes sporta tēls pirms (apmēram) 1970. gada, šī raksta autoram nav zināms, taču, ņemot vērā milzīgos laikrakstu un žurnālu ziņojumus tajā laikā, kā arī faktu, ka tā laika pasaules dambretes čempions Pīts Rūzenburgs (Piet Roozenburg) tika izvēlēts par gada sportistu (Olimpiskajā gadā!?!) 1948. gadā, tas, visticamāk, daudz, ja ne visu, pasaka par dambretes sporta un tā praktizētāju novērtējumu un tēlu pagājušā gadsimta 50. un 60. gados!

Pasaules čempionāta mači…

Kā lielākā daļa dambretistu, visticamāk, zinās, 1972. gadā Islandē notika “Gadsimta šaha mačs”. Precīzāk, Reikjavīkas galvaspilsētā, no 11. jūlija līdz 31. augustam (mūsdienās vairs nevar iedomāties tādu laika posmu tikai 21 partijai…!?!) Šahisti joprojām ar ievērojamu lepnumu runā par sadursmi starp valdošo pasaules čempionu, padomju Krievijas Borisu Spaski un izaicinātāju Robertu (Bobiju) Fišeru (Bobby Fisher) no Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm! Daļēji pateicoties dažādām peripetijām (blakus šaha galdam) un (galvenokārt) tāpēc, ka aukstais karš tajā brīdī bija pilnā sparā, tas patiešām kļuva par divkauju, kurai tika cieši sekots visā pasaulē! Pēc septiņām nedēļām Fišers izšķīra maču savā labā.

Gan šaha žurnālisti, gan ne-šaha žurnālisti entuziastiski ziņoja par visu notiekošo Reikjavīkā; tā bija dabiska “visa” žurnālistu ķēdes reakcija!

Gadu vēlāk, zem tā paša zvaigznāja (!), notika “Gadsimta dambretes mačs”, un tas, protams, tika ar nepacietību gaidīts! Valdošais pasaules čempions, nīderlandietis, Tons Seibrands (Ton Sijbrands) tika izaicināts no padomju latvieša Andra Andreiko puses; atkal konfrontācija starp “Austrumiem un Rietumiem”!

Un tad parādījās dambretes tautas (patiesā?) daba; drīz vien dambretes partiju līmenis tika uzskatīts par pārāk zemu, un tādējādi tika sākta sūdzēšanās un kritizēšana par pašu maču un cildeno dambretes sportu! Tas ātri vien tika jokojot nosaukts par “Žāvāšanās maču”, un tagad, vairāk nekā 50 gadus vēlāk, ir grūti atrast dambretistu, kurš labprāt vēlētos atcerēties šo divkauju!!! Kāds sāk izteikt kaut ko negatīvu, un pēc tam dambretes pasaulē rodas destruktīvs domino efekts! Patiesībā kontrastu starp dambretistiem un šahistiem (tātad starp negatīvo un pozitīvo!!!) nevar labāk attēlot!?! Un tomēr šeit ir runa par vienu no tīrākajām vēstures falsifikācijas formām…!? Dambretes divkauja starp Seibrandu un Andreiko netika novērtēta godīgi!

Palielināmais stikls…

Izskatīsim vēlreiz visu situāciju pēc vairāk nekā 50 gadiem! Ap to laiku un abu maču laikā bija pietiekami daudz blakus apstākļu, par kuriem tika publicēts vai varēja publicēt! Vēlāk izrādījās, ka toreiz ne tuvu ne viss bija nokļuvis atklātībā; acīmredzot žurnālisti uzskatīja, ka tam galvenokārt jāpaliek “skaistam mačam”!!

Tā, piemēram, pirms šaha mača bija liels jautājums, vai Fišers vispār ieradīsies, un pašas divkaujas laikā, cita starpā, bija runa par Spaska ķīmisku vai elektronisku (negatīvu) ietekmēšanu (ar “chair-gate” kā absolūtu augstāko/zemāko punktu!). Dambretes mača laikā bija runa par kukuļošanu (Hārms Vīrsma (Harm Wiersma) esot uzrunājis Andreiko, lai atklātu slepenu informāciju), un, piemēram, (padomju krievu) sekundanta Kūpermana (Koeperman) uzstāšanās Nīderlandes televīzijā (kurš sagrozīja faktus!) bija pietiekami mokoša, lai izraisītu īstu skandālu!!

Bet, ja tagad ieskatās “grāmatās”, tad iegūst pavisam citu priekšstatu par abiem pasaules čempionāta mačiem, un jo īpaši (tieši) par partiju līmeni!!! Jau pirmajā partijā Reikjavīkā Fišers kļūdījās kā bērns; 29. ..-.. laidnis xh2; salīdzinot ar dambreti, tas ir “ielidot vienkāršā 1 uz 3”!!! “Es uzskatu, ka amerikānis tagad tiešām ir sajucis prātā,” rakstīja J. H. Donners (J. H. Donner) savā “gadsimta dienasgrāmatā” (vēlāk izdota kā Prisma grāmatiņa). Pēc tam Donners tajā pašā grāmatiņā runāja par “Spaska garīgo sabrukumu”, atsaucoties uz padomju krievu daudzajām kļūdām!

Mēs, protams, neapskatīsim visas (šaha) partijas, taču daudzās analīzes grāmatās, kas tika izdotas pēc šaha mača, skaidri parādās viena lieta: daudzu šaha partiju līmenis bija zems, dažreiz pat apkaunojošs!! Īsāk sakot, kļūdu festivāls, un tomēr daudzi šaha lielmeistari mača laikā un pēc tā pārspēja viens otru ar cildinājumiem, lai šaha sabiedrībai skaidri parādītu, cik brīnišķīga bija šī divkauja!?! Un arī tagad šahisti joprojām ir sajūsmā par Reikjavīkas šaha divkauju!?!

Hāga 1973…

Cik gan atšķirīgi noritēja pasaules dambretes čempionāta divkauja 1973. gadā (?), kas tika aizvadīta Hāgas Kongresu nama Svelinkas (Sweelinckzaal) zālē. Arī toreiz tam veltīja laiku (!); pirmā partija sākās 2. oktobrī, pēdējā (20.) – tā paša mēneša 30. datumā. Hārma Vīrsmas (Harm Wiersma) grāmatiņā (arī izdevniecībā Prisma), kas tika izdota gadu pēc mača, frīziešu lielmeistars praktiski visām partijām piešķir pietiekami augstu novērtējumu!

Arī šeit izaicinātājs (Andreiko) kļūdījās; otrajā partijā 18. 38-32??. Vīrsma par to rakstīja: “Nevērīgas studijas sekas?” (kur bija sekundants Kūpermans?) un ka Andreiko bieži cieta no zināmas nevērības (atcerēsimies Leklēru (Leclair), Brintas turnīru 1967. gadā)!! Taču gandrīz visas pārējās partijas bija ievērojami augstākā līmenī nekā šaha mača ekvivalenti! Tas viss saskaņā ar Hārmu Vīrsmu, kurš nākamajos gados tika kronēts par pasaules čempionu veselas sešas reizes!

Diemžēl negatīvo dambretistu noskaņojumu toreiz pārņēma žurnālisti, kuriem “ar dambreti bija maz sakara”! Kamēr šaha lielmeistari šaha mača laikā un pēc tā mēģināja viens otru pārspēt superlatīvos par “Gadsimta šaha maču”; dambretes lielmeistari (mača laikā un pēc tā!!) klusēja vai pat piekrita negatīvajam!!!!! Tajā laikā tādi dambretes grandmeistari kā Rūzenburgs (Roozenburg) un Kellers (Keller) varēja paveikt daudz laba mūsu cildenajam dambretes sportam, bet diemžēl viņi to nedarīja! Un jā, ja dambretes žurnālisti nespēj attēlot neko vairāk kā negatīvu dambretes tēlu, tad (ne-dambretes) žurnālisti, protams, seko šim atspoguļojumam (ko viņi daudz zina?).

Šodien…

Vai tieši tur varētu slēpties pamats šai negatīvajai pamatdomai attiecībā uz mūsu skaisto galda spēli? Vai 1973. gada pasaules dambretes divkaujas laikā tika iesēta negatīva sēkla, kas izauga par milzīgu Kalimero (Calimero) koku?? Vai tāpēc pašreizējie dambretes cienītāji ir tik atturīgi, kad tiek jautāts par viņu brīnišķīgo galda spēli?!?

Par laimi, pagājušā gada decembrī pēdējais pasaules čempionāta mačs (Vāgeningenā) starp pasaules čempionu Juriju Anikejevu no Ukrainas un mūsu tautieti Janu Hrūnendeiku (Jan Groenendijk) bija ļoti izklaidējošs, un tajā piedalījās tādi lielmeistari kā Seibrands (Sijbrands) un Vīrsma (Wiersma), kuri lieliski parādīja savu klātbūtni (partiju laikā un pēc tām)!

Arī veids, kā mūsdienu dambretes virsotnes spēlētāji (daļēji) profesionāli praktizē savu sporta veidu, ir milzīgs stimuls gadsimtiem senās izklaides attīstībai 100 laukumos!!!

Tāpēc, dambretisti, lepojieties ar savu cildeno dambretes spēli: Izbaudiet, spēlējiet dambreti ar saviem biedriem…! Tiešām tā ir…!