Autors: Jaceks Pavlickis

04.04.2025.

Astotā daļa. Dambrete skolā

Katra aktivitāte, kas popularizē mūsu sporta veidu, ir tuva manai sirdij. Man ir liela līdzjūtība pret visiem, kas šajā jautājumā kaut ko dara. Reizēm tie ir skaļi pasākumi, bet arī milzīgs daudzums vietējo iniciatīvu, par kurām gandrīz neviens no mums nav dzirdējis. Raugoties no mana vecuma un dambretes gadu perspektīvas, es atceros daudzus foršus aktīvistus, pēc kuru aiziešanas dambrete šajos centros praktiski izzuda. Pieminēšu, piemēram, Bytowu un tās apkaimi un Dobrzyņska kungu, Goržovu un Mareku Kameņarzu, kurš tur atnesa dambreti. Lubinu un tur regulāri notiekošos turnīrus “Melnais dāma”. Janow Lubelski un Bargieļu ģimeni. Rešelu un Jareku Pīņaku, un turpat blakus “Wilczopolskih klānu”. Lodzu, kur vienmēr bija daudz dambretistu, bet trūka aktīvistu. Sobierajska kunga no Lodzas jau sen vairs nav mūsu vidū, un, kad Jurijs Ļevandovskis atteicās no aktīvās darbības, dambretes dzīve divu Polijas čempionu (R. Stencels un P. Pieczyński) pilsētā apstājās. Jo lielāka cieņa tiem, kam “gribas gribēt”.

Bet kāpēc tas tā notiek? Mums trūkst sistēmisku risinājumu, lai piesaistītu jaunus mūsu sporta veida entuziastus. Aktīvistu entuziasms nav viss. Ikviens, kurš nopietni nodarbojies ar bērniem vai jauniešiem (īpaši pirms 30 gadiem un agrāk), zina, ka visgrūtākā un laikietilpīgākā lieta ir sagatavošanās šādām nodarbībām. Tieši pēc studijām mani lūdza stiprināt (daudzuma ziņā, lai būtu skaidrs!) komandu, kas Goržovas MDK vadīja šaha nodarbības bērniem. Katram nodarbību veidam man bija sagatavoti materiāli! Tāds bērna vecums, tāds sarežģītības līmenis… viss gatavs kopā ar piemēriem. Es ļoti vēlējos, lai kaut kas līdzīgs rastos arī pie mums.

Pēc gada apritēs tieši trīsdesmit gadi, kopš es pierunāju Edvardu Bužiņski (Edward Burzyński) uzrakstīt grāmatu. Šī grāmata un vēlāk arī citas bija sākums milzīgam lēcienam uz priekšu dambretes spēles līmenī Polijā. Tomēr mēs joprojām runājam par lietām, kas ir tuvas entuziastiem. Ar Edvarda grāmatām rokās dambreti var mācīt tikai dambretists. Turklāt viņš to var darīt arī ne visai labi, jo ne vienmēr var izvēlēties pareizo mācību metodiku. Tā ir sava veida “know-how”, kas liek bērnam, kurš (piemēram) Ukrainā gadu mācās dambreti, spēlēt labāk nekā bērnam no Polijas. Mēs runājam par visu kopumu, nevis par atsevišķām personām. Tas mums vienmēr ir trūcis. Šis “know-how” ir arī pamats mācīšanai, ja pats neesi dambretists! Vai katrs fiziskās audzināšanas skolotājs ir profesionāli spēlējis, piemēram, handbolu? Bet viņš ZINA, kā mācīt! Privāti viņam vienkārši var nepatikt “rokasbumba”.

Es par to runāju ar daudziem patiesi pieredzējušiem cilvēkiem. Deviņdesmitajos gados Marčevska kungs (Pan Markowski) minēja, ka viņa meita Basja (Basia) ir uzrakstījusi tieši par to maģistra darbu, es piedāvāju to pārvērst grāmatā vai citā formā visiem. Es daudz par to runāju ar Staņislavu Urbaneku (Stanisław Urbanek), viņš teica, ka viņam ir savi izstrādājumi, bet arī neuzņēmās to pārvērst grāmatā skolotājiem vai instruktoriem.

Uzkāpjot prezidenta amatā, man rokās bija nedaudz lielāks spēks un es gribēju kaut ko darīt. Es saņēmu daudz labu padomu šajā jautājumā, vairāki cilvēki stāstīja, ka viņiem kaut kas ir pieejams. Tomēr NEVIENS neuzņēmās izstrādāt šādus materiālus (un es nelūdzu, lai tā būtu labdarība).

Rezultātā es nolēmu to darīt pats. Projekta “Dambrete skolā” pamatideja bija vienkārša – dot tādus rīkus, lai ikviens varētu tos brīvi izmantot, modificēt un popularizēt dambretes ieviešanu darbā ar bērniem. Runa nebija par dambretes entuziastu atrašanu, bet par to, kā parādīt, kas tas ir un ka ir viegli apgūt minimālas zināšanas, lai daudzu citu aktivitāšu vidū ar bērniem parādītos dambrete. Un tā kā skolotājiem bieži vien papildus zināšanām ir nepieciešams arī “papīrs”, valdes sēdē mēs izdomājām nosaukumu “Skolas dambretes instruktors”.

Tas, ko jūs redzat vietnē warcaby.pl līdz pat šai dienai, tika izveidots ar ļoti nelielu PZWarc finansiālo ieguldījumu. Tālākajos plānos bija izstrādāt metodiskos materiālus (arī 3 x pa 15 nodarbībām) simts lauciņu dambretei. Nākamais solis bija šo metodisko materiālu pārveidošana par mācību grāmatām. Pēc manas prezidentūras beigām (2018. gada septembrī) lieta apklusa. Taču nāk klāt jauni instruktori ar mūsu titulu un sertifikātu. Tas arī finansiāli atbalsta savienību un dod budžetu turpmākai šī projekta attīstības finansēšanai.

Būtu brīnišķīgi, ja mums būtu mācību grāmatu komplekts, ko varētu vienkārši iedot (pat pārdot) skolotājiem. Patiešām, ceļš uz šo mērķi nešķiet tāls.

Reškas kunga prezidentūras laikā parādījās iespēja veikt lēcienu uz priekšu! Reškas kungs uzsāka sadarbību ar budžeta iestādi, kas 2021.-2022. gadā ieviesa projektu “Dambrete Mazovijas skolā”, kura kopējā vērtība bija vairāk nekā pusmiljons zlotu. Kad es par to uzzināju – es aplaudēju no visa spēka!

Kas notika, ka es pārtraucu aplaudēt… par to nākamajā sērijā.