Dambretes Ziņas

Viktoram Adamovičam – 80

Autors: Viktors Adamovičs

31.07.2024

Info: Viktors Adamovičs – viens no visu laiku labākajiem Latvijas treneriem 64 lauciņu dambretē.

80 gadus veca dambretista atmiņas.

Paldies visiem par apsveikumiem, lai gan joprojām nesaprotu šo apsveikumu būtību – par to, ka izdevās nodzīvot līdz 80? kļūt gudrākam? vai kas cits? Drīzāk bija jāizsaka līdzjūtība, ka ir pagājis vēl viens gads un priekšā vēl viens gads mazāk.

Es saprotu, ka jaunākā sabiedrībā tas ir tik ierasts, bet vienu lietu nevaru atņemt: ĻOTI patīkami, ka kāds vēl atceras. Vismaz aptuveni, es domāju, ka tajā dienā mani atcerējās aptuveni 100 paziņas. Tas man daudz nozīmē. Vēlreiz liels paldies!

Rakstu Facebook aptuveni reizi gadā, domāju, ka ir laiks nedaudz pastāstīt par sevi.

Es piedzimu kara laikā 1944. gadā. Sākumā Vikipēdijā pat rakstīja, ka dzimis Rīgā, III Reihā, bet dzimšanas apliecībā teikts, Rīgā, Latvijā.

Nereliģiozs, luterāņu baznīcā esmu bijis tikai divas reizes mūžā – pirmo reizi kā zīdainis, kad mani kā bērnu iesvētīja, bet otro reizi, kad baznīca bija vienīgā vieta, kur pēc noteiktiem notikumiem – Augusta puča un Belovežas līguma uzreiz varēja izsniegt apliecību, ka abi mani vecāki bija “vecās” Latvijas pilsoņi, lai izsniegtu dokumentus neatkarīgajā Latvijas Republikā.

Pēckara grausti, piedzīvotās šausmas un mazais iedzīvotāju skaits atstāja nospiedumu katra audzināšanā. Viens otram izpalīdzēja, pat nodarot kaitējumu sev. Kaut kāds tāds ideālisms manī ir kļuvis klāt visu manu dzīvi. Man patika strādāt, strādāt, palīdzēt citiem, un to es gaidīju savā dzīvē… arī no citiem.

Kad biju aizvainots, man bieži vien ir bijusi iespēja atdarīt pienākošos. Citiem vārdiem sakot, atriebties, bet es labāk gribēju tam paiet klusām garām – izvēlējos citu veidu. Dažreiz pat par nelielu novirzi no sava ideāla, es pēc iespējas vienkārši pārtraucu komunicēt ar dažiem cilvēkiem.

Laipnību pret citiem pastiprinājuši visi, ar kuriem esmu strādājis, mācījies, mācījies vai vienkārši mijiedarbojies. Var pieminēt spēlētājus un organizatorus Andri Andreiko (tolaik slavenais Andris), Indriķi Ojeru (9 bērni, dzimis Brazīlijā), Vilni Riekstiņu, Pēteri Freidenfeldu, šahistus Mihailu Tālu, Ivaru Ģipsli un daudzus citus.

Katram bija savs uzskats, daži domāja par tagadni, daži koncentrējās uz nākotni. Mēs domājām nevis par sevi, bet par citiem, par masu, mācījāmies viens no otra. Piedāvājām, piemēram, dažus darbus galvenajam organizatoram Ojeram, un viņš teica: “Dari pats! ” ». Es sāku pierast darīt visu pats, un tie, kas daudz dara, viņiem tiek viss uzgrūsts… citi paši tevi stumj pa karjeras kāpnēm, kas ir gan labi, gan slikti.

Sasniegumi rakstīti vismaz tajā pašā Vikipēdijā, bet, manuprāt, virsotne bija PSRS Dambretes federācijas prezidija sastāvā ar uzdevumu kūrēt dambretes kustību Baltijas republikās un … Ļeņingradas pilsētā, par kuru Boriss Gercenzons bija ļoti sašutis. Šķiet, ka viņam bija taisnība. Kā, esot Rīgā, varēju palīdzēt Ļeņingradas dambretistiem, vēl vairāk esot bezpartejisks.

Tad saskāros ar dažādām “nodevībām” un cīnījos, lai turpinātu ar savu pārliecību.

Latvijas Augstākajā tiesā tiku izvirzīts kā sabiedrības pārstāvis elka Andra Andreiko slepkavībā. Sēdēja pie prokurora. Bija grūti, manas runas uzmetums tiesā izdzīvoja. Bija lūgumi to publiskot, bet līdz šim publicēt to es esmu uzskatījis par nevajadzīgu un bezjēdzīgu.

Vladimirs Vigmans, Guntis Valneris, Mihails Kiseļevs, Genādijs Šapiro, Aleksejs Ustinovs, Igors Martinovs, Eva Šapiro, Lika Munica (Karmi) un daudzi, daudzi citi. 24 sporta meistaru audzēkņu vidū, daudzi no viņiem atnāca kā iesācēji. Dažādi cilvēki, ar dažādiem likteņiem, kāds sēdēja pie dēļa ar epilepsiju, kāds bez viena pirksta utt.

Parastā lieta bija viņu mīlestība pret dambreti. Pieķeru domu, ka uzskaitīt visus ir neiedomājami, es kādu aizvainošu, un vairs negribēšu rakstīt…

Lasīju rakstā, ka esmu treneris, kas pozitīvi ietekmē viņu likteni. Nemelojot, es varu teikt, ka viņi visi noteikti ietekmēja manu likteni. Bez viņiem, bez viņu lielās vēlmes spēlēt un radīt, mans liktenis noteikti būtu citāds.

Tagad dzeru tēju bez cukura, 7 tabletes no rīta, 5 vakarā. Es tiešām ar dambreti un par dambreti vispār NEKomunicēju. Nav laika tāpat – suņi, kaķi, foto, datori… un vēl viena diena pagājusi.

Jūtos gandrīz kā robots: 6 stenti sirdī, mākslīgie kristāli abās acīs, mākslīgie zobi… Tomēr. Cenšos daudz staigāt, reizi gadā dodos uz jūru tur un atpakaļ – vismaz 15.5 kilometri (vismaz tāpēc, ka tieši pēc GPS, un te nav tiešo meža taku).

Tas droši vien ir viss… par citu pēc gada vai varbūt ātrāk.

Ah jā, paldies vēlreiz, šoreiz par… ka izlasījāt šīs rindas līdz beigām.

31.07.2024

Atbildēt