13.05.2026., Lienes iela 14a, Rīgas Kristus Draudzes baznīca.
Mācītāja uzruna:
Piemiņas vārdi Laimonim Zālītim
Šodien mēs atvadāmies no Laimoņa Zālīša – cilvēka, kura dzīve bija cieši saistīta ar dambreti, cīņas garu, neatlaidību un patiesu mīlestību pret savu zemi.
Laimonis dzimis 1950. gada 22. martā mātei Dzidrai. Viņi bija seši brāļi: Roberts, Laimonis, Dzintars, Juris, Miervaldis un Jānis, kurš diemžēl devās aizsaulē jau bērnībā.
Laimonis mācījās Biržu internātskolā, kur iegūtie draugi un klasesbiedri palika viņa dzīvē uz ilgiem gadiem, regulāri tiekoties salidojumos. Biržu skolā Laimonis iepazina arī savu nākamo sievu Baibu, ar kuru laulībā kopā aizvadīja 56 gadus.
Laimonis bija divu bērnu – Ilzes un Ģirta – tēvs.
Piecu mazbērnu – Kaspara, Artas, Rūda, Gustava un Kārļa – vectēvs. Un četru mazmazbērnu – Ričarda, Artūra, Olīvijas un Everta – vecvectēvs. Visai šai plašajai ģimenei Laimonis veltīja savu mīlestību līdz pat mūža galam. Ciešas attiecības izveidojās arī ar sievas māsu Ievu, viņas vīru Gunti un bērniem Niku, Eviju un Arni. Kādu laiku abas ģimenes pat dzīvoja vienā mājoklī, kopīgi rūpējoties par bērniem un tos nešķirojot. Savā pēdējā darbavietā viņš ilgus gadus strādāja kopā ar brālēnu Gunāru, kuru arī vienoja mīlestība pret dambreti.
Mūža aizraušanās un panākumi
Visa Laimoņa dzīve bija nesaraujami saistīta ar dambreti. Sporta karjeras laikā viņš kļuva par vienu no izcilākajiem Latvijas dambretistiem:
- Viņam tika piešķirts starptautiskā lielmeistara tituls.
- Viņš ir septiņkārtējs Latvijas čempions 100 lauciņu dambretē.
- Izcīnījis 10 sudraba un 7 bronzas medaļas, Latvijas čempionātu finālos spēlējot neticamas 57 reizes.
- Divreiz kļuvis par Latvijas čempionu 64 lauciņu dambretē.
- Kļuvis par Pasaules un Eiropas čempionu senioriem.
Laimonis piedalījās Prāta spēļu olimpiādē Ķīnā, apceļoja daudzas valstis un iepazina dambretistus visā pasaulē. Viņš nekad neliedza padomu citiem, palīdzot apgūt šo spēli. Par savu mūža darbu Laimonis saņēma Latvijas Dambretes federācijas balvu par mūža ieguldījumu.
Ticība un mūžība
Taču bija kas tāds, ko, iespējams, ne visi zināja. Uz sacensībām Laimonis mēdza ņemt līdzi Bībeli un lūgt Dieva palīdzību. Viņš ticēja Dievam, un mūža nogalē viņš izlīga ar Radītāju un tika kristīts ģimenes lokā.
Kā rakstīts Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem (15. nodaļa):
“Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību. [..] Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti – piepeši, acu mirklī, pēdējai bazūnai atskanot. [..] Tad piepildīsies vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?”
Laimoņa Kungs bija Jēzus Kristus. Tie nebija tikai skaisti vārdi – ticība viņu mainīja iekšēji un mainīja viņa likteni mūžībā. Šodien Laimonis svin savu svarīgāko uzvaru – uzvaru pār nāvi.
Mums ir skumji, ka vairs nebaudīsim viņa klātbūtni šeit, taču mēs neskumstam bez cerības. Mēs ticam, ka atkal satiksimies mūžībā.
Atmiņu stāsts
Es iepazinu Laimoni pirms 30 gadiem. Es biju pavisam jauns puisis, viņš – jau no citas paaudzes, mana drauga tēvs. Taču, neskatoties uz gadu starpību, Laimonis vienmēr runāja ar cieņu un ieklausījās. Viņa jautājumi liecināja par asu prātu, un es apbrīnoju viņa plašo redzesloku. Tāds viņš paliks manās atmiņās – gudrs vīrs un kaislīgs dambretes meistars.
Aicinu arī jūs dalīties savās atmiņās un teikt atvadu vārdus.
Brālēns Gunārs Zālītis:
Atmiņas par Laimoni: No bērnības spēlēm līdz salauztajam sapnim
Esmu Laimoņa brālēns, un mūsu ceļi ir bijuši cieši saistīti – kopā strādājām no 1997. līdz 2010. gadam, taču mūsu kopīgā vēsture aizsākās krietni senāk. Pirmām kārtām mūs saistīja dambrete.
Pirmie impulsi un bērnība
Viss sākās jau bērnībā. Dambretei mani pievērsa tētis, un viņš bija tas, kurš ieinteresēja arī Laimoni. Varbūt daudzi to nezina, bet mans tēvs jau kopš 1959. gada abonēja dambretes žurnālu. Laimonis šad un tad pie mums viesojās, un tētis viņam deva pirmos impulsus šajā spēlē. Vēlāk skolā Laimonis savas prasmes nostiprināja, taču es spilgti atceros arī vēlākos gadus.
Kad viņš jau bija kļuvis par atzītu spēlētāju, viņš mēdza iegriezties pie mums Līvānos. Atceros gadījumus, kad, spēlējot pret viņu, tēvam izdevās uzvarēt. Tajos brīžos jutās ļoti lepns, jo Laimonis jau tad bija meistarkandidāta līmenī un ļoti spēcīgs pretinieks.
Talants un PSRS fināls
Laimonim bija spilgts talants. Ja pareizi atceros, jau 18 gadu vecumā viņš cīnījās PSRS finālā, kurā iekļūt bija ārkārtīgi grūti. Es, tāpat kā daudzi citi, tur nekad neesmu spēlējis. Mūsu kopīgais treneris Freidenfelds savulaik teica, ka PSRS fināls pēc dalībnieku sastāva bija spēcīgāks par pasaules čempionātu. Padomju Savienībā dambrete bija ļoti attīstīta, turpretim pasaules čempionātos demokrātisku principu dēļ piedalījās arī vājāku līgu pārstāvji.
Salauztais gars
Viens no izšķirošajiem un traģiskākajiem brīžiem Laimoņa karjerā, ko daudzi varbūt nezina, notika pēc viņa panākumiem PSRS finālā. 18 gadu vecumā viņu iekļāva PSRS izlasē un gatavoja tradicionālajam mačam pret Holandi. Tā laika dambretes presē šie mači pie desmit galdiņiem tika plaši atspoguļoti. Laimonis cītīgi gatavojās, viņš zināja pat konkrēto lielmeistaru, pret kuru viņam būtu jāspēlē.
Taču pēdējā brīdī viņam neizsniedza izbraukšanas atļauju. Iemesls bija tā laika politiskā sistēma un VDK pārbaudes – iespējams, pie vainas bija tas, ka viņa patēvs bija dienējis leģionāros. Ar to pietika, lai liegtu ceļu uz ārzemēm.
Laimonis man pats atzinās, ka šis gadījums viņu salauza. Pēc šī trieciena viņš saprata, ka nekad netiks izlaists no valsts. Viņš stāstīja, ka nākamo gadu nodzīvojis kā “zombijs”. Tas apturēja viņa progresu. Viņa spēles līmenis sasniedza zināmu “plato”, bet tālākas izaugsmes vairs nebija. Uzskatu, ka tieši padomju sistēma salauza viņa garu; ja ne šī situācija, viņš būtu sasniedzis vēl daudz vairāk.
Blics un unikālais prāts
Neskatoties uz to, ka klasiskajā spēlē viņš palika 60. gadu beigu līmenī, ātrspēlē jeb blicā Laimonis joprojām bija izcils. Dienējot armijas sporta rotā, viņš treniņos mērojās spēkiem ar, iespējams, visu laiku labāko blicistu – lielmeistaru Andreiko. Kad jautāju Laimonim, kā viņam veicās pret Andreiko, viņš pasmējās: “Labāk nekā tev pret mani!” Ja es pret Laimoni spēju gūt varbūt divus punktus no desmit, tad viņš pret Andreiko varēja dabūt četrus. Pēc Andreiko traģiskās nāves Laimonis ilgus gadus bija labākais blicists Latvijā.
Viņam piemita ļoti ātra un specifiska domāšana. Laimonis acu mirklī veikalā galvā veica aprēķinus, lai pārbaudītu, vai pārdevēja nav kļūdījusies. Viņš no galvas zināja visu paziņu un pat vēsturisku personību (Staļina, Hruščova, mākslinieku) dzimšanas datus. Viņš bija unikāls cilvēks.
Noslēgumā
Laimonis bija stūrgalvīgs un vienmēr domāja ar savu galvu – viņš nebija no tiem, kas akli pilda citu rīkojumus. Iespējams, pēdējos gados šī rakstura īpašība nospēlēja pret viņu, jo ne vienmēr izdevās ievērot ārstu noteikto režīmu. Bet viņš bija tāds, kāds viņš bija.
Manā atmiņā viņš paliks kā izcils dambretists un ļoti tuvs cilvēks. Mūs vienoja ne tikai sports, bet arī kopīgs darbs un dzīves gājums.
Lai viņam gaišs ceļš mūžībā.
Klasesbiedra atmiņas:
Atmiņas par Laimoni Zāli
Labdien visiem! Mēs ar Laimoni bijām klasesbiedri – nākam no vienas skolas un vienas klases. Skolas gados mēs daudz sacentāmies dažādos sporta veidos, jo mūsu skola, un jo īpaši mūsu klase, bija ļoti sportiska. Taču pats labākais mūsu vidū bija Laimonis. Sasniegt sporta meistara kandidāta līmeni jau 18 gadu vecumā – tas bija ļoti augsts rādītājs.
Vēlāk mēs ar interesi vērojām viņa izaugsmi: viņš strauji kļuva par sporta meistaru, bet pēc tam – par starptautisko lielmeistaru. Atceroties skolas laikus, mūsu skola starpskolu mačos guva lieliskus panākumus: 1967. gadā izcīnījām trešo vietu, bet 1968. gadā – jau otro vietu Latvijā.
Kā klasesbiedrs par Laimoni Zālīti varu teikt tikai to labāko. Atceros, kā matemātikas stundās mēs ātri izrēķinājām kontroldarbus, nolikām kauliņus un sākām spēlēt dambreti – skolotājs mums to pat atļāva. Reizēm gadījās arī kuriozi – atnāku kādu rītu uz skolu, bet Laimonis vairs nesēž man blakus – Baibiņa viņu bija “nozagusi”!
Ir patiešām skaisti un mūsdienās reti redzami, ka no vienas klases izveidojas tik jauka un stipra ģimene. Man reizēm patika ar Laimoni pajokot. Es vaicāju: “Laimi, cik tev šodien dāmu?” Galu galā – dambretē bez dāmām neko nevar uzvarēt, un, jo vairāk dāmu, jo spēcīgāks tu esi! Viņš par šiem jokiem reizēm mazliet apskaitās, bet viņš savu Baibu un visu ģimeni mīlēja tik stipri, ka bērni un mazbērni patiesi var lepoties ar tādu tēvu un vectēvu.
Laimonis bija ļoti vienkāršs cilvēks. Ar tādiem rezultātiem, kādus viņš uzrādīja, daudzi būtu kļuvuši iedomīgi vai saslimuši ar “zvaigžņu slimību”, bet viņš palika pieticīgs un labsirdīgs. Viņam lieliski padevās valodas – viņš brīvi pārvaldīja latviešu, krievu un angļu valodu. Kā mēdz teikt – viņā apvienojās fiziķis ar liriķi: eksaktās zinātnes un valodas viņam padevās vienlīdz viegli. Bet viņa fenomenālā domāšana un atmiņa, ko viņš demonstrēja dambretē, bija vienkārši apbrīnojama.
Vieglas smiltis tev, Laimoni. Pēc kāda laika mēs visi tur nonāksim, bet, kamēr vien būsim šeit, uz Zemes, mēs tevi vienmēr atcerēsimies.
Klasesbiedrenes atmiņas:
Vēlos piebilst ko no mūsu klasesbiedru loka. Šodien šeit esam trīs, taču visiem klasesbiedriem ir izsūtītas skumjās vēstis. Visi šodien sūta pēdējos sveicienus un domās ir kopā ar mums. Laimonim piemita savdabīgs humors, un visās tikšanās reizēs un salidojumos varēja tikai pabrīnīties par viņa interesanto vārdu spēli. Šķiet, šis dzirkstīgums viņā bija līdz pat pēdējai dienai.
Laimonis ir atstājis neizdzēšamas pēdas Latvijas sportā, dambretē un savā dzimtajā zemē, atstājot aiz sevis kuplu jaunu cilvēku pulku, kas godinās un palīdzēs attīstīties Latvijas valstij. Vēlreiz pēdējais sveiciens no visiem klasesbiedriem. Lai Laimonim gaišs ceļš debesu laukos, kur viņš satiksies ar jau aizgājušajiem klasesbiedriem. Dziļa līdzjūtība visai ģimenei, bērniem un mazbērniem. Lai Laimonim viegls miers debesu valstībā.
LDF prezidents Vladislavs Vesperis:
Labdien visiem! Mani sauc Vladislavs Vesperis. Arī es esmu dambretists un Laimoni Zālīti atceros jau kopš saviem pusaudžu gadiem. Dambreti sāku spēlēt salīdzinoši vēlu, tomēr panākumi nāca strauji, un jau 11. klasē spēlēju Latvijas pieaugušo čempionāta finālā.
Tajā laikā man šķita – kā gan es, būdams vēl ‘zaļš gurķis’, vispār šeit esmu nokļuvis un kā varu cīnīties ar starptautiskajiem lielmeistariem? Domāju, ka spēlē pret Laimoni varēšu sākt domāt par padošanos jau pēc piektā gājiena. Ko gan es varēju cerēt pret tik pieredzējušiem meistariem? Tā arī notika – toreiz partiju Laimonim zaudēju. Centos turēties pretī, bet viņa meistarība bija nesalīdzināmi augstāka.
Gandrīz 40 gadus, kopš pazīstu Laimoni, esam spēlējuši neskaitāmos čempionātos – gan vienā komandā, gan kā pretinieki. Es vienmēr esmu viņu cienījis par apbrīnojamo nosvērtību, iekšējo mieru un dziļo iedziļināšanos dambretē. Mani fascinēja tas, kā viņš pēc partijām analīzē spēja atrast negaidītas nianses šķietami vienkāršās pozīcijās. Viņš bija dambretes fanātiķis labākajā šī vārda nozīmē – cilvēks, kurš mīlēja šo spēli līdz sirds dziļumiem.
Savā un visas dambretistu saimes vārdā novēlu: lai tev, Laimon, gaišs mūžības ceļš! Latvijas dambretes pasaule tevi vienmēr paturēs gaišā piemiņā.
Laimoņa dēls Ģirts (arī Rīgas Kristus draudzes vecākais):
Droši vien ilgi varētu stāstīt ko labu. Spēlēt dambreti ar viņu bija bezjēdzīgi – mēs to nemaz nemēģinājām. Nu, pamēģinājām, sapratām un vairs nespēlējām. Taču mums bija citas lietas. Mēģinājām spēlēt padošanos – viņš man iedeva vienu kauliņu, bet pašam palika visi. Viņš zināja tādas kombinācijas, ka pat to vienu kauliņu nebija iespējams atdot. Viņš tik un tā atdeva visu, un tas tracināja vēl vairāk – galā ar viņu tikt nevarēja!
Tāpēc mēs pārgājām uz nardēm, jo tur ir veiksmes elements. Ilgus gadus mēs savā starpā spēlējām nardes. Ja runājam par rūpēm, viņš ir izvadājis uz skolām un bērnudārziem visas paaudzes – gan brāļu un māsu bērnus, gan savējos, gan mazbērnus. Viņa humors tiešām bija savdabīgs un nepazuda līdz pat pēdējam brīdim. Pat tajā dienā viņš vēl jokoja. Kad mans dēls draudzējās ar meitenēm, kurām vārdi bija Anna un Annija, viņš neizpratnē jautāja: ‘Kā jūs viņas nejauciet?’
Pēdējā laikā es nācu pie viņa reizi nedēļā palīdzēt apmazgāties, jo viņš vairs nestaigāja. Tas bija veids, kā atdarīt par visām tām reizēm, kad viņš bērnībā bija mazgājis mūs. Katru reizi teicu: ‘Nākamnedēļ atkal būšu klāt.’ Tajos brīžos humors dzirkstīja nepārtraukti. Viņš mīlestību varbūt tik skaļi neizteica vārdos, bet viņš to parādīja ar saviem darbiem. Uzreiz visu tā nemaz nevar paspēt izstāstīt.
Meita Ilze:
Mūsu dambretes gaitas sākās, kad man bija vien trīs gadi. Līdz tam tētis man vēl ļāva uzvarēt, bet tad pienāca diena, kad vairs nespēju viņu pieveikt. Atceros, spēlējām ‘stūrīšus’ un ‘knipjus’ – es uzreiz zaudēju un sapratu, ka pie galdiņa man vairs nav ko meklēt.
Tētis mēdza stāstīt par saviem dambretes piedzīvojumiem, piemēram, par simultānspēles seansu pret 40 pretiniekiem. Reiz kāds jaunietis, domādams, ka ‘onkulis’ nepamanīs, noslēpa vienu kauliņu no galda stūra. Tētis, apejot apli un atgriežoties pie galdiņa, uzreiz jautāja: ‘Kur palika kauliņš?’. Tas spilgti raksturoja viņa fenomenālo atmiņu. Pat vēlāk, spēlējot internetā ar anonīmiem segvārdiem, viņš pretinieku atpazina pēc rokraksta. Kādu reizi viņš rakstīja: ‘Pēc spēles stila spriežot, tu esi Mērins!’. Viņš atbildēja – jā. Viņu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu.
Viņš bija cilvēks-enciklopēdija. Reizēm man bija vieglāk piezvanīt tētim, nevis meklēt informāciju internetā. Mūsu sarunas par politiku un aktualitātēm viņš jokoja, saucot par ‘Politbiroja sēdēm’. Trīs minūtēs viņš spēja izstāstīt visu svarīgāko, kas notiek pasaulē. Ar viņu bija viegli un droši. Paldies jums visiem par skaistajiem vārdiem.
Sieva Baiba:
Es nepratu runāt. Tev ir viss, trūkst tikai saldmēlības. Es vēlētos, lai šī diena man palīdzētu. Esmu dzirdējusi daudz, taču savam vīram dzīvē nekad nebiju dāvinājusi ziedus. Šie ziedi ir pirmie un pēdējie, ko dodu viņam līdzi ceļā.
Lēmumiem nav vajadzīgi tukši vārdi, tiem vajadzīgas reālas lietas. Lūdzu, lai katrs septītais gads būtu veiksmīgs. Ik pēc septiņiem gadiem uzadīju viņam jaunu džemperi, ar ko viņš piedalījās sacensībās. Viņš mūs mīlēja, un mēs mīlējām viņu — tā bija mūsu mācība, lai gan mēs to uztvērām dažādi.
Tas bija mūsu lieliskais kopīgais laiks. Mēs bijām vienoti, esam joprojām, un tāda būs arī nākamā paaudze, bet tas jau ir viņu pašu nopelns un atbildība. Viņš bija lielisks priekšnieks. Paldies ikvienam, kurš ir bijis līdzās šajā dzīves ceļā.
Dēla Ģirta nobeiguma vārdi:
Pēdējā dienā, kad tētis vēl spēja ar mums runāt, viņš teica, ka ir gatavs aiziet. Viņš tikai pārdzīvoja par to, ka neredzēs, kā mēs augam, un nebūs klāt mūsu dzīves brīžos. Viņš apzinājās, ka šķiršanās būs smaga, un tā arī bija.
- maijā es viņu vēl satiku, iedevu padzerties ūdeni un teicu, ka ļoti, ļoti viņu mīlu. Teicu, ka viņš drīkst iet, jo viņam ir ļoti grūti. Un viņš paklausīja. Mazbērnus viņš vienmēr klausīja – ja viņš mēdza būt stūrgalvīgs, tad pret viņiem vienmēr atmaiga.
Gribu īpaši uzsvērt ticības aspektu viņa dzīvē. Viņš redzēja, kā Dievs darbojas mūsu ģimenē. Mēs nebijām turīgi – vecāki auga bez saviem vecākiem, viņiem pašiem bija jāizkarojas dzīvē. Atceros, kā bērnībā vienu konfekti griezām četrās daļās, lai pietiktu visiem. Kad mamma, es un māsa sākām savu ticības ceļu draudzē, tētis nāca mums līdzi. Sākumā viņš bija aktīvāks, vēlāk mazāk, bet ticība viņā vienmēr bija jūtama. Viņam bija savs ‘slepenais ierocis’ – viņš ņēma līdzi Bībeli un lūdza Dievu pat sacensību laikā. Tā izturība un spēks viņam noteikti nāca no augšas.
- aprīlī, kad aizbraucu viņu apkopt, mēs kopīgi izlēmām palūgt. Es jautāju: ‘Tēti, varbūt ir laiks?’ – un viņš piekrita. Pusstundas laikā sapulcējās visi tuvie: māsa, mana sieva, dēli. Mēs piegājām pie viņa, kopā palūdzām, nodziedājām dziesmu un viņu nokristījām. Pēc tam viņš vēl nopriecājās par to, ka grib būt kopā ar mazbērniem mājās pie Dieva.
Šis laiks mūsu ģimeni ļoti izmainīja. Pie viņa gultas mēs visi viens otram piedevām un izlīgām. Viņš aizgāja skaisti. Jā, mums ir sēras un smagums, kas veļas virsū, bet līdztekus tam ir milzīga pateicība. Viņš savas dzīves nogalē parādīja virzienu arī mazbērniem – viņš grib būt tur, kur reiz būsim mēs visi. Paldies viņam par visu.
Mācītāja lūgšana:
Paldies. Piecelsimies un lūgsim Dievu.
Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība. Mēs pateicamies, ka Tavs Vārds dāvā mums cerību – tādu pašu cerību, kādu Tu devi Laimonim. Dievs, Tu esi rūpējies par viņu šajā zemē un apbrīnojamos veidos devis dienišķo maizi viņam un viņa ģimenei.
Mēs pateicamies Tev par Laimoņa nodzīvoto mūžu. Tēvs, mēs nododam viņu Tavās gādīgajās rokās, ticot, ka Tu parūpēsies par viņu arī mūžībā. Laimons uzticējās Tavai žēlastībai. Piedod viņam grēkus, tāpat kā mēs piedodam viņam, un kā viņš šajā brīdī ir piedevis mums.
Dievs, sargā viņa ģimeni, tuviniekus un visus piederīgos, sniedzot tiem mierinājumu un cerību. Mēs lūdzam to Jēzus vārdā. Āmen.