Info: Igaunijas Dambretes federācija

06.08.2025.

Raivo Rists (1947. gada 6. aprīlis – 2025. gada 4. augusts)

4. augustā mūs pameta igauņu dambretists Raivo Rists – uzticīgs sportists, kaislīgs sporta draugs un novērtēts sabiedrības loceklis. Viņa ieguldījumu Igaunijas dambretē ir grūti pārvērtēt: viņš bija daudzkārtējs Igaunijas čempions, kā arī iedvesmojošs biedrs tiem, ar kuriem dalīja spēles galdu.

Raivo paliks atmiņā ar savu mierīgo dabu, precīzo spēles stilu un dziļo cieņu pret spēli. Viņa piemiņa dzīvos visos viņa audzēkņos, kuriem viņš gadu gaitā nodeva savas zināšanas.

Dusi mierā, Raivo.

Atvadīšanās notiks sestdien, 16. augustā plkst. 12 Kerdlā.

Info: wikipedia.org

Raivo Rists (igauņu: Raivo Rist; dzimis 1947. gada 6. aprīlī Puhalepas pagastā – 2025. gada 4. augusts) — padomju un igauņu dambretists. Igaunijas čempions starptautiskajā dambretē klasiskajā programmā 1973.–1977., 1980., 1982., 1984., 1985., 2008. gadā (kopumā 10 reizes), 6 reizes rapidā (1983., 1984., 1986., 1994., 2003. un 2007. gadā), divas reizes ātrspēlē (1980./81., 1988./90.). Igaunijas čempions krievu dambretē 2002. un 2007. gadā. FMJD meistars.

1965. gadā beidzis Tallinas Celtniecības un mehānikas institūtu.

Laika posmā no 1975. līdz 2000. gadam Rists kopumā 9 reizes tika atzīts par labāko sportistu starp vīriešiem Hījumā, bet 1987. un 1988. gadā tika atzīts par Hījumā gada labāko sportistu.

Hījumā tenisa kluba direktoru padomes loceklis.

Ģimene: Brālis — Arvo, dambretists, Igaunijas čempions.

Info: hiiuleht.ee

26.07.2022.

Raivo Rists savu pirmo sacensību pieredzi ieguva desmit gadu vecumā Kerdlā 4.–7. klašu dambretes sacensībās, kur ierindojās otrajā vietā aiz sava brāļa Arvo-Jiri Rista.

Igaunijas Dambretes savienības prezidents Tarmo Tulva sacīja, ka tagad ir grūti pārvērtēt Raivo Rista ieguldījumu kā dambretistam un trenerim. “Viņš gadu desmitiem ir bijis Igaunijas spēcīgāko spēlētāju vidū un ir visās sacensībās līdz pat šai dienai,” stāstīja prezidents. “Igaunijā, iespējams, ir tikai daži spēlētāji, kuru Igaunijas čempiona titulu un citu medaļu skaits ir salīdzināms ar Raivo.”

Pateicoties saviem sasniegumiem, Raivo Rists 2021. gadā tika atzīts par Igaunijas labāko dambretistu, un viņam ir arī daudz citu goda nosaukumu un meistara titulu.

Talantīgi audzēkņi

Tulva sacīja, ka kā treneru Raivo un viņa brāļa, nu jau aizgājušā Arvo-Jiri Rista, nopelns ir tas, ka no Hījumā salas ir izauguši vairāki talantīgi jaunie dambretisti, kuri veiksmīgi sacenšas jauniešu klasēs.

“Kā cilvēks Raivo ir piemērs, galvenokārt, ar savu līdzsvarotību un cieņpilno attieksmi pret citiem sacensību dalībniekiem,” atzina prezidents.

Viņš arī atzīmēja, ka Raivo Ristam ir ļoti dziļas teorētiskās zināšanas gan par starptautisko dambreti, gan par krievu dambreti, un viņš ir dalījies savās zināšanās arī Igaunijas jauniešu izlases dambretes nometnēs.

Dambretiste un vecāks Kadi Kīvere (Kadi Kiiver) stāstīja, ka viņai patīk, ka Raivo dambretes treniņus vada regulāri – tie notiek gan vasarā, gan svētku dienās. “Tādējādi saglabājas disciplīna un apgūtais neaizmirstas. Tāpat Raivo dod iespēju sacensties visiem, ne tikai labākajiem.”

Dambreti iemācījās mājās

“Mājās arī nedaudz spēlēju, vecākie brāļi un pat māsa spēlēja,” stāstīja Raivo. “Vecākais brālis Endels dambreti pameta jau sen, Arvo spēli uztvēra nopietnāk, es savukārt biju vējgalva un īpaši necentos.”

Nopietnāk viņš sāka spēlēt, kad devās uz Tallinu mācīties. “Tehnikumā notika sacensības, un tur bija Hījumā iedzīvotājs Oskars Kērs (Oskar Käär), kurš Hījumā bija pirmais spēlētājs. Mēs dzīvojām blakus, un viņš mani uzaicināja spēlēt šaha klubā. Tur notika arī šaha sacensības, kurās es sasniedzu otro rangu, kad atgriezos Hījumā.”

Vēl skolas gados un vēlāk viņš spēlēja galda tenisu. “Kad atgriezos no armijas, desmit gadus biju starp labākajiem Hījumā, vienu reizi arī Hījumā čempions,” piebilda Raivo Rists. Tagad redze ir slikta, vairs neredz bumbu. Viņš ir mēģinājis spēlēt arī tenisu, taču dambrete tomēr ir viņa mīļākā nodarbe.

“Hījumā mēs spēlējām ar Vana Ivo (Vana Ivoga), es pirmo galdiņu, viņš otro, un mēs divatā paveicām visu darbu gan dambretē, gan šahā, pārējie spēlēja, kā nu gadījās.”

Dambretē viņš ir bijis gan “Jõud” (Spēks) sporta biedrības, gan Igaunijas komandā, piedalījies sacensībās toreizējā Padomju Savienībā. 1992. gadā Raivo Ristam kopā ar Igaunijas komandu izdevās piedalīties pirmajā dambretes olimpiādē Itālijā. Uz otro dambretes olimpiādi 1998. gadā Londonā viņš netika, bet trešā vēl nav notikusi.

Pēc profesijas celtnieks

Pēc Kerdlas skolas septītās klases pabeigšanas 1961. gadā, Raivo tikai 14 gadu vecumā devās uz Tallinu. “Tēvs ieteica iet mācīties celtniecību. Vispirms es teicu, ka negribu, bet vecākā māsa, kura pilsētā mācījās vieglās rūpniecības tehnikumā, teica, ko tu ņemies, brauc uz pilsētu.” Tā Raivo apguva profesiju Tallinas Celtniecības tehnikumā.

Tolaik bija liela kampaņa doties pēc vidusskolas beigšanas ar visu klasi strādāt kolhozā. Taču Raivo tēvs bija pret kolhoziem, lai gan dzīvoja Palukilā kolhoza zemē. Tēvs uzcēla māju Kerdlā, bet pirmo klasi Raivo tomēr gāja Palades skolā.

Nebija viegls darbs

Pēc specialitātes iegūšanas Raivo Rists tika nosūtīts uz Hījumā Remonta un būvdarbu iecirkni par meistaru. Tur strādāja vēl daži darbu vadītāji. “Man pašam nevajadzēja ņemt rokās ķelli, bet vajadzēja organizēt darbu, apgādāt ar materiāliem, maksāt algas un tā tālāk. Visa šī sistēma bija nabadzīga, grūtību bija daudz, un arī mēs paši nebijām tie labākie: trūka prasmju, lai nodarbotos ar organizēšanu un transportu,” viņš atzina tagad, gadu desmitus vēlāk.

Kūsalu Alberts (Kuusalu Albert) tolaik cēla Tohvri invalīdu namu. Bija ziema, biezi sniega sanesumi, nevis kā tagad. “Viņš sāka pirmdienas rītā rosīties, lai attīrītu ceļu, lai varētu nogādāt materiālus būvlaukumā, trešdien Keinas ceļu meistars ceļu attīrīja,” viņš atcerējās kādu atgadījumu.

Celtniecības strādnieki nedēļām ilgi bija komandējumos, transportam bija “Villis” (Willis) un “Pobeda”, kravas automašīnas pasūtīja no autotransporta bāzes, reizēm mašīnas dabūja, reizēm ne. Tur viņš strādāja divarpus gadus, tad devās dienēt armijā.

Rists atcerējās, ka sāka neklātienē mācīties augstskolā, bet no tā nekas nesanāca, un viņš paņēma dokumentus. 21 gada vecumā Raivo iestājās armijā, sākumā Maskavā, kur viņu apmācīja par lidmašīnu bruņojuma mehāniķi. Pēc tam viņš tika nosūtīts uz Jefremovu Tulas apgabalā. “Es tiku cauri divos gados, tie, kas bija gājuši agrāk, kalpoja trīs gadus,” viņš teica.

Hiiu Kalur (Hījumā Zvejnieks) spēcīgais dambretists

Pēc atgriešanās mājās no armijas Rists pāris gadus strādāja mežsaimniecībā par darba drošības inženieri un kokapstrādes darbnīcas meistaru. Pēc tam viņu uzaicināja uz Hiiu Kalur, lai strādātu celtniecībā.

“Viņi meklēja sportistus, kas viņus pārstāvētu – tagad dambreti spēlē jaunieši un pensionāri,” viņš norādīja uz atšķirību starp toreizējo un pašreizējo situāciju.

Hiiu Kalurā viņš strādāja 20 gadus, no 1972. līdz 1992. gadam, kad zvejnieku kolhozu “sadalīja”. Kādus piecus gadus viņš vēl strādāja no kolhoza atdalītajā uzņēmumā DAGOrak. Pēc tam viņš pārgāja uz Kerdlas pilsētas domi, lai organizētu būvniecības lietas. “Tur nevajadzēja organizēt darbu, vajadzēja tikai rīkot konkursus,” viņš paskaidroja. Pēc atlaišanas viņš sāka strādāt kā pašnodarbināta persona. “Ko tad es citu protu, ja ne celt. Galvenokārt veicu darbus vecām sievietēm, vajadzēja kaut ko salabot,” viņš aprakstīja. Pirms pāris gadiem viņš pārtrauca arī šo darbību, un tagad ir palikusi tikai saimniekošana savā mājā un dambrete.

Spēcīgas uzvaras

Sacensībām viņš pats vairs netrenējas, jo ir jau tik daudz iemācījies. Pusi gadsimta jeb 50 gadus viņš ir spēlējis 100 lauciņu dambreti Igaunijas čempionātos. “Es nokļuvu komandā, kad Igaunijas jauniešiem pirmo reizi bija jādodas uz savienības jauniešu sacensībām spēlēt 100 lauciņu dambreti,” atcerējās dambretists. Viņš iepriekš bija spēlējis 100 lauciņu dambreti tikai Tallinas čempionātos, kur guva astoņus zaudējumus, trīs uzvaras un piecus neizšķirtus. Labāku nebija, viņš saka, bet toreiz ieguva 50 procentus punktu un dalīja vietu ar vēlāko pasaules čempionu, baltkrievu zēnu Anatoliju Gantvargu (Anatoli Gantvarg).

1966.gadā Tadžikistānā, Kurgantjubē, notikušā PSRS Lauku jaunatnes spartakiādes uzvarētāju komanda sastāvēja no pusē no Hījumā iedzīvotājiem: tie bija brāļi Raivo un Arvo-Jiri Risti. Brāļu panākumi turpinājās 1967. gadā, kad Kerdlā sacentās Igaunijas sporta biedrības “Jõud” (Spēks) labākie spēlētāji, lai noskaidrotu gada čempionu 64 lauciņu dambretes galdā. Piedalījās seši meistarkandidāti un astoņi pirmās kategorijas kandidāti. Brāļu Ristu dubultuzvara bija pārliecinoša. Tā kā viņi finišēja ar vienādu rezultātu, bija jārīko vēl četru partiju papildmačs.