Meistars audzina meistarus

Padomju Jaunatne, Nr. 118 (19.06.1984)

Šodien Hersonā sākas mačs par pasaules junioru čempiona nosaukumu starptautiskajā dambretē. Pie galdiņa sēžas rīdzinieks Andris Keisels un iževskietis Aleksejs Cižovs. Abi dambretisti pasaules junioru meistarsacīkstēs, kas 1983. gada decembrī notika Nīderlandē, izcīnīja vienādu punktu skaitu. Ja mačs beigsies neizšķirti (pavisam izspēlēs sešas partijas), par čempionu kļūs A. Keisels — viņam turnīrā bija labāks koeficients. Andris Keisels ar dambreti regulāri nodarbojas kopš 1975.
gada. Visu šo laiku viņa treneris ir Latvijas PSR dambretes federācijas treneru padomes priekšsēdētājs, republikas izlases vecākais treneris Emanuels Mērins. Daudzkārtējais valsts čempionāta finālu dalībnieks, daudzkārtējais Latvijas un Baltijas republiku un Baltkrievijas čempions pēdējos gados ļoti nopietni pievērsies trenera darbam. Pie E. Mērina trenējas visi labākie Latvijas jaunie dambretisti. Vairāk nekā desmit audzēkņi izpildījuši sporta meistara normu. Par minskietes Ludmilas Sohņenko sagatavošanu visaugstākā līmeņa cīņām (1980. gadā viņa kļuva par pasaules čempioni) E. Mērinam piešķīra Baltkrievijas Nopelniem bagātā trenera titulu.

— Man ir šausmīgi veicies: darbs un vaļasprieks man dzīvē ir nedalāmi. Nepārspīlējot varu teikt, ka strādāt ir patīkami. Šķiet, kā spēlētājam man pietrūka godkārības (labākais sasniegums bija 8. vieta PSRS Čempionātā). Tagad maniem audzēkņiem jātiek augstāk.


Ar trenera darbu Emanuels Mērins pirmo reizi saskārās, palīdzēdams Andrim Andreiko. Toreiz viņš bija viens no Andreiko treniņpartneriem. Mērins ir sportists arī šā vārda vistradicionālākajā nozīmē. Spēlējis un spēlē basketbolu, volejbolu (pat republikas meistarsacīkstēs), galda tenisu, tenisu… Katrā ziņā, organizējot fiziskās sagatavošanas treniņu, viņš bija neaizstājams. Protams, spēja palīdzēt arī, dambretes problēmas risinot. Kaut gan — pastāv taču uzskats, ka augstas klases dambretista (arī šahista) asistenti spēj veikt tikai «melno darbu» …


— Laikam tas ir tāds īpašs talants. Pašam bija gadījumi, kad partijas laikā intuitīvi jutu: varu uzvarēt. Taču ne vienmēr izdevās visu aprēķināt līdz galam. Katram dambretistam tomēr ir sava spēju robeža. Andreiko vareja krietni valrāk nekā es. Es varēju dot tikai impulsu, kādu jaunu stratēģisku ideju, Andris to mācēja realizēt  praksē.


Apmēram pirms desmit gadiem E. Mērins sāka strādāt ar iesācēju grupiņu. Tagad šie puiši un meitenes regulāri ieņem augstas vietas vissavienības jauniešu turnīros, arī republikas sacensībās. Nupat jāsāk domāt par savas meistarības apliecināšanu valsts mērogā pieaugušo kārtā. Viktors Galkins, Vadims Boženkovs, Igors Trubko, Jakovs Levins, Aleksandrs Jermakovs, Vita Dumeša jau izauguši no junioru vecuma. Andris Keisels, Guntis Valneris (viņa pirmais treneris bija Viktors Adamovičs), Oļegs Maļugins, Gvido Kairišs, Agita Martecere pašlaik ir starp galvenajiem favorītiem visos PSRS jauniešu turnīros. Viņiem ir dažāds raksturs, atšķirīgs spēles stils, bet — visiem labs sagatavotības līmenis.


— Trenera galvenais uzdevums ir panākt, lai katrs audzēknis strādātu un domātu pastāvīgi. Dambrete ir radošs sporta veids, tāpēc nevienam necentos uzstiept savas domas. Katram ir tiesības izvēlēties savu spēles stilu, taktiku. Tomēr audzēkņi nepārtraukti ir manā redzes lokā. Vispirms jau kopā analizējam partijas. Nekad nepievērsīšu uzmanību tikai vienam audzēknim. Tā, piemēram, tikko treniņnometnē, kur Andris Keisels gatavojās mačam ar Čižovu, bija arī Valneris un Kairišs. Varu apgalvot, ka «savējos» es pazīstu un zinu, ko no viņiem var gaidīt gan dambretē, gan dzīvē vispār. Bet mana attieksme pret visiem tomēr ir vienāda. Vājākajiem es pat veltu mazliet vairāk uzmanības.

Trenera darbam ir tikai viens kritērijs — audzēkņu sportiskie rezultāti. Gūt uzvaras, izcīnīt medaļas tagad ir kļuvis daudz grūtāk. Ātrslidošanā desmit kilometru distancē izšķirīgas var
būt sekundes simtdaļas, basketbolā arvien biežāk uzvarētāju izšķir spēles pēdējās sekundes. Dambrete gan esot tāds mierīgs sporta veids …


— Ar to, ka tu labāk nekā  pretinieks spēlē dambreti, uzvarai vairs nepietiek. Vajadzīga psiholoģiskā stabilitāte, pārliecība par savām spējām. Arī prasme ietekmēt pretinieku. Tajā ziņā lielisks bija Andreiko. Minēšu vienu piemēru. PSRS čempionāta atlases turnīra partijā ar toreiz spēcīgo meistaru Slavinski Andris sarežģītā pozīcijā piedāvāja neizšķirtu. Pretinieks kļuva uzmanīgs, padomāja un — nepiekrita. Jo bija ieraudzījis to pašu gājienu, no kura šķietami baidījās Andreiko. Ja jau pats Andreiko piedāvā neizšķirtu, tad tur vairs nav ko pārbaudīt. Bet pēc dažiem gājieniem Andris izdarīja negaidītu kombināciju un uzvarēja. Ietekmēt pretinieku var dažādi. Ar šķietami vieglprātīgu noskaņojumu, kas traucēs noskaņoties nopietnai cīņai. Ar lielu noteiktību pie galdiņa jau pašos pirmajos gājienos. Katrā ziņā, ejot uz partiju, dambretistam jāzina, ko viņš grib sasniegt, ar kādiem līdzekļiem to vislabāk var izdarīt, un jābūt pārliecinātam, ka nodomātais tiešām ir realizējams. Noteikti jāsaprot, ko konkrētajā situācijā grib panākt pretinieks. Turklāt jābūt gatavam uz negaidītiem pavērsieniem cīņas gaitā un jāatceras, ka dambretē jebkurā gadījumā var atrast pretspēli. Tikai ne uz mirkli nedrīkst nolaist rokas.


Psiholoģisko stabilitāti un cīnītāja īpašības ir grūti ieaudzināt. Treneris Mērins savus audzēkņus ir vedis uz lieliem turnīriem, lai viņi justu augstākā līmeņa sacensību gaisotni un pavērotu pirmām kārtām psiholoģisko cīņu. Bet ticību sev var ieaudzināt tikai riskējot.

Labāk var saprast, ko nozīmē kolektīvs, kas ir sportiskā cīņa, cīņa par uzvaru. Tur atļaujos būt arī ass, uzkliegt, bet nekad to nedaru parastajās nodarbībās. Centos dažādas sporta spēles virzīt tā, lai uzvarētājs izšķirtos pēdējā brīdī, sasprindzinātās situācijās. Dambretes partijas sestajā stundā bieži vien tieši fiziskajās nodarbībās ieaudzinātās īpašības iegūst izšķirīgu nozīmi.
Mani audzēkņi savstarpējās partijās turnīros cīnās nopietni, neņemot vērā tabulu. Toties neviens nekad nav savējam vēlējis zaudējumu. Arī nekādu lielu savstarpēju konfliktu nav bijis. Pusaudžiem gan ir nepieciešams «izlādēties». Taču tas notiek godīgā sportiskā cīņā. Sacenšamies arī netradicionālos sporta veidos.


Bet attiecībā uz tradicionālajiem — dambretisti oficiālā mačā ir spēlējuši ar BSB «Daugava» centrālās padomes darbiniekiem. Uzvarējuši ar 49:43. Tiesa, pretinieki izteikuši aizdomas, ka Mērina komandā bijuši «iepirkti» spēlētāji. Tikai spēles protokols runā savu: Galkins— 13 punkti, Keisels — 12, Mērins — 11… Dambretistiem nebūtu nekas pretī uzspēlēt vēl kādu maču. Varbūt iespējamie pretinieki atsauksies?

PSRS jauniešu čempionāta pēdējā kārtā A. Keiselam pietika ar neizšķirtu, lai nodrošinātu sev pirmo vietu. Partijas gaitā rīdzinieks ieguva lieku kauliņu, bet tajā brīdī pretinieks piedāvāja miera līgumu. Andris piegāja pie trenera un pajautāja: «Ko darīt?» (Tāda veida sarunas partijas laikā ir atļautas.) Lai gan iespēja bez piepūles nekavējoties izpildīt uzdevumu šķita ļoti vilinoša, treneris deva padomu spēlēt līdz galam un izmantot iegūto pārsvaru. Kaut gan bija risks — nervu sasprindzinājumā viena kļūda varēja visu izjaukt. Tajā partijā Keisels izcīnīja uzvaru …


— Treniņnometnes laikā pludmalē spēlējām futbolu. Pienāca klāt kāds mans paziņa un vaicāja, kas tie esot par puišiem. Atteicu, ka dambretisti, bet viņš — neticēja. «Manējie» tiešām  neatgādina tradicionālo dambretistu stereotipu. Nu jau daudzus gadus divas reizes nedēļā nodarbojamies ar fizisko sagatavošanu. Tieši sporta zālē visdrīzāk.

Pats treneris domā, ka tieši dambretes nodarbībās viņš varot atpūsties. Sak, iedod uzdevumu un tikai kontrolē tā izpildi! Daudz vairāk laika un enerģijas paņem tā dēvētie organizatoriskie darbi. Un jāpatur prātā, ko tajā brīdi dara katrs no audzēkņiem, kā viņam veicas mācībās un pie kā vajadzētu piestrādāt, nākamajam turnīram gatavojoties. Pēdējā laikā Mērins uz sacensībām saviem
audzēkņiem līdzi brauc krietni retāk. Patstāvība rada pārliecību par savām spējām. Bet Rīgā treneris tajā laikā var papildināt atklātņu kartotēku (tajā jau ir ap 3000 izspēlētu partiju, pie katras strādājis pats Mērins) vai, teiksim, paprātot par to, ka dambretistiem būtu vajadzīgs savs rehabilitācijas centrs, kur atgūties pēc pārdzīvotajām psiholoģiskajām slodzēm …
1976. gadā E. Mērins kopā ar savu audzēkni Regīnu Svirževsku brauca uz PSRS čempionātu. Sagadījās tā, ka Ludmilai Sohņenko neviens līdzi aizbraukt nevarēja, un Baltkrievijas dambretes vadība lūdza rīdzinieku uzņemties konsultanta pienākumus. Šī sadarbība bija abpusēji veiksmīga. L. Sohņenko kļuva par pasaules čempioni (vēlāk arī par sudraba un bronzas medaļu laureāti), bet
Emanuilam Mērinam piešķīra Baltkrievijas Nopelniem bagātā trenera nosaukumu.


— Ludmila pēc Izglītības ir psihiatre. Tāpēc biju pārsteigts, ka spēju dot viņai padomus, palīdzēt gatavoties spēlēm. Sadarbība deva daudzas vērtīgas atziņas. Arī maču pieredzi, Jo divu dambretistu ilgstošs duelis tomēr krietni atšķiras no turnīru cīņas. 1980. gadā Sohņenko spēlēja maču ar Altšulu. Situācija bija tāda pati kā ar Keiselu — neizšķirts rezultāts manai audzēknei nodrošina čempiones titulu. Gagatavojotiess mačam, pieļāvām rupju kļūdu. Slīpējām tikai pasīvas shēmas,  kuras it kā nodrošina ceļu uz neizšķirtu iznākumu. Bet piektajā partijā Ludmila neizturēja un zaudēja. Pārorientēties bija ļoti grūti, un uzvara pēdējā, sestajā partijā, jāpieskaita pie laimīgām nejaušībām. Protams, togad to ņemam vērā. Pēdējā laikā Sohņenko nopietni pievērsusies zinātniskajam darbam, tāpēc mūsu sadarbība apsīkusi.


Dambreti (tāpat kā citus sporta veidus) skar akcelerācija. Gan sieviešu, gan vīriešu turnīros arvien veiksmīgāk startē jaunieši. Vai tā būtu kāda īpaši talantīga paaudze?


— Vispār man nepatīk šis vārds «talants». Ja kādu jaunieti dēvē par «talantu», tad viņam obligāti jāizsitas uz augšu. Katra neveiksme var sagādāt grūti pārvaramu psiholoģisko barjeru. Tāpēc junioru sacensību līderi itin bieži «pazūd», tikko pieaugušo sacensībās nav veicies. Talants — tas gluži vienkārši  ir pienākums strādāt vairāk, nekā to dara citi. Bet Jauno dambretistu panākumus varētu izskaidrot arī ar to, ka viņi visu uzmanību var veltīt spēlei — nav taču ne ģimenes rūpju, ne citu «lielās dzīves» problēmu.


Vissavienības jauniešu komandu turnīrā «Lielā dambrete» Rīgas komandu vadīja deviņpadsmit gadu vecais Aleksandrs Jermakovs. Tas vien jau liecina, kāds stāvoklis ir attiecībā uz treneriem.


– Ne visi labi dambretisti var būt arī labi treneri. Dažs jau ir mēģinājis, bet — nekas neiznāk. Trenerim pirmām kārtām jāmāk strādāt ar cilvēkiem. Jādomā, ka piesaistīt bērnus regulārām nodarbībām, jāsadarbojas ar vecākiem. Patlaban veiksmīgi darbu sācis Leonards Lāže. Viņam ir vairāki perspektīvi audzēkņi. Ceru, ka par treneri kļūs arī kāds no maniem audzēkņiem. Esmu redzējis, kā cilvēks nervozē, vērodams «sava dambretista» partiju. Kaut arī tas ir tikai vietēja mēroga mačs un puikam ir tikai trešā sporta klase. Te jāprot izraudzīties vidusceļu. Ja audzēkņa rezultāts trenerim ir vienaldzīgs, bērns to uzreiz jūt. Arī tēlota līdzjušana neglābj. Jabūt precīzam kā
svari. Starp citu — tā ir mana zodiaka zīme .. .


Emanuels Mērins pats turnīros spēlē reti. Republikas čempionātā, piemēram, piedalās astoņi viņa audzēkņi. Jebkuru savstarpējās cīņas iznākumu ar labu (pareizāk sakot — sliktu) gribu var izskaidrot pavisam greizi. Tikai neoficiālos turnīros var uzspēlēt. Nesen treneris saviem audzēkņiem apsolīja, ka  savstarpējās cīņās Baltijas republiku čempionātā iegūšot 3,5 punktus no 4 iespējamiem. Izcīnīja trīs. Tātad pulveris vēl ir sauss. Vēl apmēram divus gadus treneris Mērins ņems virsroku pār dambretistu Mērinu. Tad visi audzēkņi jau būs droši nostādīti uz kājām un arī
pats varēs uzspēlēt nopietnāk. Tikai — cik ilgi? Nevienam trenerim vēl nav izdevies līdz meistarlīmenim izaudzināt divas iesācēju grupas. Mērinam viena tiktāl jau tikusi. Viņš grib pamēģināt ar otru.

GUNTIS KEISELS

Atbildēt