ZIBENSINTERVIJA AR SIMTLAUCIŅU KARALI

Zvaigzne., Nr.24 (20.12.1969)

1969. BALSIS UN ATBALSIS

11,5:8,5. Šie skaitļi ieies dambretes vēsturē. Ar tādu rezultātu 27 gadus vecais Rīgas lielmeistars Andris Andreiko uzvarēja mačā Kijevas lielmeistaru Iseru Kupermanu un vēl uz diviem gadiem Padomju Latvijas galvaspilsētā «pierakstīja» pasaules čempiona titulu starptautiskajā dambretē.
Sarunu ar Andri Andreiko sāku piesardzīgi — pasaules čempions taču!
— Vai jums nav apnikušas daudzās intervijas, ko pēc uzvaras mačā jums lūguši visdažādāko rangu žurnālisti? Kāda vispār ir jūsu attieksme pret žurnālistiem?
— Protams, interviju jau ir bijis daudz. Bet ko lai dara — tāds «liktenis». Žurnālisti man īpaši traucējuši nav. Patīk, ja uzdod neparastākus jautājumus, tādus, kur atbildot var paimprovizēt. Lielu jautājumu daļu jau zinu no galvas, un atbildes uz tiem ir tikpat elementāras kā paši jautājumi.
— Un tomēr sāksim ar «elementāro» jautājumu: ar ko atšķīrās jūsu otrais mačs ar Kupermanu no pirmā?
— Atšķirība bija pašā mača noskaņā. Šoreiz mani apmierināja neizšķirts rezultāts. Varēju spēli allaž vienkāršot. Turpretī partnerim bija jāuzvar, tāpēc jāriskē. Tāpēc sasprindzinājums man bija krietni mazāks nekā pirmajā divcīņā. Nevajadzēja skriet ar galvu sienā. Starp citu, mača sākumā vairākkārt labākās pozīcijās nespēlēju līdz galam un vienojos par neizšķirtu. Mani «pusītes» apmierināja, bet pretiniekam katra no tām lika nākošajā partijā no jauna meklēt ceļu uz uzvaru, atkal un atkal riskēt.
— Pēc kuras partijas jūs jutāt, ka maču vinnēsit?
— Jau pēc pirmās uzvaras, pēc astotās partijas.
— Vai kādā partijā bijāt uz zaudējuma robežas?
— Biju. Devītajā. Izpaudās garīgais atslābums pēc uzvaras iepriekšējā spēlē. Biju pielaidis taktisku kļūdu: šajā brīdī vajadzēja pieprasīt pēc
reglamenta paredzēto brīvdienu.
— Vai jūs pieprasījāt kādu brīvdienu?
— Nē. Ja jau mans gados vecākais pretinieks neprasīja… Šajā ziņā bijām, kā saka, ļoti disciplinēti.
— Cik kļūdu jūs pielaidāt 20 partiju laikā?
— Rupjas — nevienas. Stratēģiskajā ziņā gan. Reizēm neizvēlējos pareizo spēles plānu. Piektajā partijā neizmantoju samērā vienkāršu saistību. Bet šāda rakstura kļūdas partijas gaitu ietekmē tikai tad, ja to salasās četras, piecas, jo aizsardzības resursi simtlauciņu dambretē ir lieli.
— Vai mačā bija kāda partija, kas ieies pasaules dambretes zelta fondos?
— Nebija. Tāda līmeņa sacensībās galvenais ir rezultāts, nevis ārējais skaistums.
— Vai mača laikā jums bija īpašs režīms, īpašs uzturs?
— Režīmu ievēroju vienmēr, tāpēc sacensības laikā nebija vajadzības kaut ko mainīt. Par uzturu! Neticu ne Botviņņika vitaminizētajai tējai, ne citu lielmeistaru kafijai. Starp citu, kafiju nedzēru pat brīvajā laikā.
— Kā izpaudās jūsu trenera Pētera Freidenfelda palīdzība?
— Esmu viņam daudz pateicības parādā. Pēteris kārtoja visus organizatoriskos jautājumus, gādāja man partiju materiālus, bija mans partneris analīzēs. Vispār viņš ir labs biedrs un draugs.
— Kas no dambretistiem vēl jums palīdzēja?
— Gan Kupermanam, gan man bija vairāki konsultanti. Taču šī konsultantu palīdzība ir abpusīgi griezīgs zobens. Mēs zinājām, ka Kupermanam palīdz Cipess. Šī dambretista specialitāte ir atklātnes. Sākām studēt Cipesa partijas, lai zinātu, ko pretinieks mums gatavo spēles sākuma stadijā. Līdzīgā kārtā pievērsām lielu uzmanību arī citu kijevieša palīgu spēles īpatnībām un stilam, jo nopratām, ko pret mums gatavo. Sakarā ar to izvēlējāmies savus konsultantus. To vidū bija arī bijušais Kupermana treneris Kaplāns. Viņš, tāpat kā Škitkins un Manšins, uz sevi liktās cerības attaisnoja.
— Kā mača laikā izpaudās rīdzinieku atbalsts?
— Jūtami. Saņēmu ap 100 telegrammu, daudz vēstuļu. Tie rīdzinieki, kas tajā laikā bija Maskavā, bija bieži viesi zālē, kur notika sacensība.
— Vai jūsu sieva šajā laikā bija Maskavā?
— Nolēmām, ka Ļubai nevajag kavēt mācības — viņa ir medicīnas institūta studente. Vajadzēja iet uz lekcijām un nodarbībām tepat Rīgā.
— Kā zaudējumu pārdzīvoja Kupermans?
— Radās iespaids, ka jau pirms mača viņš ne uz ko īpašu necer. Vismaz divcīņas laikā Kijevas lielmeistars nemaz nemainījās. Ja jau trīsdesmit gadus spēlē, tad, zināms, prot savaldīties. Partijas laikā viņa seja allaž bija kā maska un nekādas emocijas tajā manīt nevarēja.
— Vai jūs partiju laikā domājāt tikai par dambreti?
— Prātā jau nāca arī citas lietas. Lai gan nē… Bija gadījumi, kad pēc spēles sveicinājos un runāju ar kādu cilvēku, bet viņš laipni atgādināja, ka mēs esot sarokojušies un tos pašus jautājumus apsprieduši jau pirms brīža, tad, kad ritējusi partija …
— Kāda bija jūsu iecienītākā nodarbība brīvajā laikā?
— Lasīju vieglo literatūru: detektīvus, fantastiku. Tas atņem sasprindzinājumu. Nopietnākiem daiļdarbiem laika neiznāca.
— Kā jūs jutāties mača svinīgās noslēguma ceremonijas laikā?
— Vispār jau labi, taču… klimatiskie apstākļi. Aizkavējās lidmašīna no Tbilisi, kurai vajadzēja atvest «lauru vainagu». To saņēmu tikai divpadsmitos naktī.
— Tātad tagad līdz 1971. gadam jums jāgaida pretendents. Kā jūs domājat, ar ko būs jākrusto šķēpi?
— Nebrīnīšos, ja tas atkal būs Kupermans. Pēdējos gados pasaules dambretistu ranga tabulā viņš stabili ieņem otro vietu. Lai gan ticamāk, ka mans partneris nākošajā mačā būs jaunā Holandes zvaigzne Tons Seibrands.
— Kāds pašreiz ir jūsu rezultāts pret viņiem?
— Nerēķināsim neizšķirtās partijas. Pret Kupermanu mīnus pieci un plus četri. Pret Seibrandu — mīnus divi un plus divi. Tātad līdzīgi.
— Kādas ir jūsu domas par «kolēģi» — pasaules čempionu Borisu Spaski?
—- Viņš ir visu laiku labākais šahists. Pēc Aļehina.
— Kuru sportistu jūs visvairāk cienāt?
— Jāni Lūsi. Tā ir sanācis, ka mūsu abu lielākie panākumi — uzvaras olimpiskajos turnīros — bija 1968. gadā. Gribētos tādā pat garā turpināt tālāk. Kopsolī ar Jāni. Un lai mums piebiedrojas vēl ne viens vien Padomju Latvijas sportists.


Intervija beigusies. Paskatāmies pulksteņos. Pasmaidām. Esam runājuši piecpadsmit minūtes. Tiem, kas vēl nepazīst pasaules Čempiona apbrīnojamo reakciju, gribētos paskaidrot: ja uz mūsu galda būtu bijis šaha pulkstenis, tas rādītu, ka Andris Andreiko savām atbildēm patērējis trīs minūtes, bet es jautājumiem divpadsmit… Tāpēc arī šis rakstiņš nosaukts par zibensinterviju.

JURIS BREŽĢIS

ZAŅA LEGZDIŅA foto

Atbildēt