Cilvēks sportā. Guntis Valneris

20.07.1987

Zvaigzne. Nr.14

DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga. 1967. gada 6. septembris.
ĢIMENES STĀVOKLIS: neprecējies. Tēvs Jānis — fizkultūras pasniedzējs, māte Dzidra — farmaceite, brālis Uldis — skolnieks, savā vecuma grupā republikas izlases komandas dalībnieks basketbolā.
IZGLĪTĪBA: 1985. gadā beidzis Rīgas 7. vidusskolu, tai pašā gadā sekmīgi iestājies P. Stučkas LVU Fizikas un matemātikas fakultātē; pašlaik dien Padomju Armijā.
AUGSTĀKIE SASNIEGUMI SPORTĀ: pasaules 1984., 1985. un 1986. gada junioru čempions starptautiskajā dambretē, PSRS 1987. gada vīriešu čempionāta sudraba medaļas ieguvējs.

Būšu pilnīgi atklāts: šis slaidais puisis ar nepaklausīgu matu cekulu man bija simpātisks jau no pirmajām tikšanās minūtēm. Varbūt tāpēc, ka pat trīskārtēja pasaules čempiona slava nebija viņā uzdiedzējusi iedomības usni. Guntis Valneris ir vienkāršs, patiess un tāpēc patīkams sarunas biedrs. Tipisks mūsdienu jaunatnes lietišķības paraugs: viņš zina, ko grib sasniegt, izvēlējies augstus mērķus un dara visu, lai tos sasniegtu. Šogad Guntis jau paspējis piedalīties divos liela mēroga sporta sarīkojumos: PSRS vīriešu dambretes čempionātā un starptautiskā turnīrā Parīzē.
Viņš saka:
— Uzskatu, ka galvenais bija PSRS čempionāts, tāpēc es tam ļoti daudz gatavojos. lespējams, ka tur es ieguvu tiesības piedalīties Eiropas čempionātā, kas šā gada beigās notiks Minskā.
Maza atkāpe: mani uzmanīgu darīja šis vārdiņš «iespējams». Jā, diemžēl ar tik pārliecinošu savas varēšanas pierādīšanu (vicečempiona tituls!), kā tas mūsu sportā mēdz būt, ir vēl par maz. Treneri un attiecīgā sporta veida vadītāji, pārzinātāji un kuratori vēl un vēlreiz sijā un sijā, meklēdami stiprākos, kuri tieši šobrīd varētu vislabāk, visrezultatīvāk pārstāvēt valsti pasaules sporta arēnā. Bet bieži vien iznāk tā, ka sportists ir visus spēkus jau atdevis, lai iekļūtu izlasē, un uz starptautiskajām sacensībām dodas jau kā izspiests citrons . . . Cerēsim, ka ar mūsu Gunti Valneri tā nenotiks un melnais kaķis, kuram ir tāds niķis skriet pār ceļu nereizē, paliks maliņā murrājot. Vadošo dambretistu vidū visaugstāk kotējas, protams, pasaules čempionāts. Eiropas čempionāts — nu, tā,vidēji. Bet varbūt tieši kontinenta
meistarsacīkstes mūsu Guntim kalpos par kāpnēm uz pasaules čempionātu, kas nākamgad notiks Spānijā? Labprāt turēšu īkšķi . . .
26. aprīlī Guntis Valneris atgriezās mājās no Parīzes, kur solīdā starptautiskā turnīrā (startēja arī pasaules eksčempions, sudraba un bronzas medaļu īpašnieki un citas slavenības) ieguva piekto vietu. Guntis uzskata, ka nav startējis sevišķi veiksmīgi, citi domā, ka tik jaunam puisim — vareni.  Guntim piemīt jaunībai raksturīgais maksimālisms. Ja reiz piedalīties, tad uzvarēt. Jo drīzāk, jo labāk. Lieli
mērķi vienmēr ir sveicami, pat slavējami, īsta vīra dūša! Kā tos sasniegt tieši dambretē? Vairums cilvēku, kuri nenodarbojas ar dambretes sportu, uzskata, ka dambretists ir tāds cilvēks, kurš jau pamostas ar ideju pilnu galvu un tūlīt sēžas pie rūtotā galdiņa un tad meklē
partneri, arī tādu pašu nopietnu cilvēku, un tad sāk risināt nebeidzamus radošus strīdus. Un tā, aizmirstot pat iekrimst maizes doniņu, līdz pašam vēlam vakaram . . .
Kad es tā teicu, Guntis Valneris valšķīgi smaidīja. Un atbildēja:
— Jā, savu laiku es izplānoju jo cieši. Dambretei katru dienu cenšos atlicināt apmēram trīs stundas. Tā tas mēdz būt, kad es negatavojos kādam turnīram. Ja gatavojos, tad dambretei atdodu kādas piecas, sešas stundas. Domājot par Eiropas čempionātu, cenšos izsviest no galvas visu lieko, kas traucē koncentrēties galvenajam.
— Kā tā izsviešana notiek?
— Vispirms vajag dabūt absolūti skaidru galvu, tāpēc nodarbojos ar skriešanu, braucu ar divriteni (ziemā slēpoju), cenšos daudz laika pavadīt pie dabas un sagatavošanās perioda pirmajās dienās ne pārāk daudz nodarboties ar dambreti.
— Jūs smēķējat?
— Nē.
— Kurš bija tas gudrais cilvēks, kurš jums iemācīja spēlēt dambreti?
— Mūsu ģimenei ļoti tuvs cilvēks, mans tēvocis, kurš dzimis 1893. gadā. Viņš mani iemācīja spēlēt, kad man bija tikai četri gadi. Kad man bija deviņi gadi, vecāki nolēma pirmo reizi mani aizsūtīt uz pionieru nometni.  Tur, protams, plānā dažādas spēles — futbols, šahs, dambrete. Šahā es ieguvu trešo vietu un man nekāda lielā gandarījuma nebija. Toties dambretē es paņēmu pirmo vietu, uzvarēdams
visus pretiniekus! Tas cēla pašapziņu, bet, atklāti sakot, par dambreti es īpaši neinteresējos. Vairāk par basketbolu, jo pie tēva skolā, sporta zālē, man patika pamētāt bumbu grozā.
— Un tomēr — dambrete?
— Jā . . . Jo tolaik bija tāda kārtība, ka visu pionieru nometņu dambretes turnīru uzvarētājiem (pa diviem no katras nometnes) rudenī deva iespēju tikties Rīgā, Virsnieku namā, īpašā turnīrā. Un tur es ieguvu otro vietu, kaut gan dalībnieku vidū bija pat trešās sporta klases dambretisti. Sajā turnīrā arī es uzreiz izpildīju trešo sporta klasi, bet man piešķīra tikai otro jaunatnes sporta klasi, jo uz augšu jāvirzoties nevis ar lēcienu, bet pamazām . . .
— Vētrains karjeras sākums!
— Nekā tamlīdzīga. Jo es jau negribēju tā nopietni spēlēt dambreti. Bet zālē sēdēja mūsu godājamais Viktors Adamovičs un . . .— … un ar pazinēja ērgļa skatienu tūlīt pamanīja nākamo pasaules čempionu un . . .— … un man uzstājīgi piedāvāja trenēties, un tā mēs sākām. Līdz pat 1981. gadam trenējos pie Viktora Adamoviča, pēc tam — jau simtlauciņu dambretē — pie Emanuela Mērina. Tai gadā viesnīcā «Jūrmala» toreizējam pasaules junioru čempionātam gatavojās PSRS izlases komandas dalībnieki Virnijs, Vigmans un Čižovs (šodien pasaulē populāri sportisti). Turpat blakus Jomas ielā bija šaha un dambretes klubs. Mūs — Keiselu, Jermakovu, Levinu un mani — pieaicināja izlases dalībniekiem par treniņpartneriem. Man šāda iespēja šķita visai eksotiska, un es aizbraucu, uzspēlēju, dažās partijās pat cīnījos neizšķirti … Un tieši tad šī spēle mani ieinteresēja un radās sapnis — pašam piedalīties junioru pasaules čempionātā un izcīnīt ļoti augstu vietu . . .
— Pakļaujot mērķa sasniegšanai visu pārējo?
— Jā.
— Te jābūt izcili stipram raksturam . . . Kurā no vecākiem jūs šai ziņā esat atsities?
— Man šķiet, ka mātē.
— Ko jūs varat teikt par ieilgušo strīdu: dambrete ir sports vai māksla?
— Šāds jautājums tika uzdots Dibmanam, kad viņš kļuva par pasaules čempionu, un viņš tā īsti nespēja atbildēt . . .
— Bet jūs?
— Dambrete ir ļoti sarežģīts, ļoti grūts garīgais sports, kam piemīt mākslas dzirksts, proti, radošais moments.
— Kā jūs domājat, vai ar laiku dambrete neizsmels savas iespējas? Cik zinu, šahā ir pierādīts, ka tur iespējas ir bezgalīgas.
— Par sešdesmit četru lauciņu dambreti nerunāšu, jo to sen neesmu spēlējis. Teikšu par simtlauciņu dambreti. Lūk, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad vēl spēlēja Andris Andreiko, pastāvēja uzskats, ka dambretē diezgan viegli var sasniegt neizšķirtu. Bet Andreiko pierādīja, ka tas tomēr nemaz tik vienkārši nav. Tagad simtlauciņu dambretē pat slaveni dambretisti uzskata, ka daudzas shēmas ir smalki izpētītas un pazīstamas. Bet, ja tā nopietni ar viņiem uzspēlē, tad izrādās, ka vēl daudz kas nav skaidrs. Pēdējā laikā PSRS čempionātos piedalās daudzi jauni un talantīgi dambretisti, kuri cenšas spēlēt asi, iet neizpētītu shēmu labirintos, un tad iznāk, ka šī spēle ir  ļoti interesanta un līdz kaut kādiem griestiem vēl ļoti tālu.
— Vai pašlaik drīkst jūs jau pieskaitīt pie valsts dambretes elites?
— Es uzskatu, ka vēl ne. Domāju, ka ir vismaz seši ļoti spēcīgi lielmeistari, kuri veido elites grupu. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka ar
viņiem nevarētu sekmīgi cīnīties un turnīros ieņemt augstākas vietas nekā viņi. Tie ir Dibmans, Virnijs, Gantvargs, Koreņevskis, Miščanskis un Baļakins. Viņiem kuru katru brīdi var pievienoties vēl kāds spēcīgs jaunais spēlētājs, piemēram, Čižovs.
— Jūsu iecienītākais rakstnieks?
— Vilis Lācis.
— Kādu mūziku jūs vislabprātāk klausāties?
— Roku. Ļoti daudz.
— Vai vaļasprieks, izņemot dambreti, jums ir?
— Man ļoti patīk skatīties, kā brālis spēlē basketbolu — gan sporta skolas, gan republikas jaunatnes izlases komandā. Vēl — makšķerēšana.
— Kādos ūdeņos un kādas zivis?
— Mazās upītēs foreles.
— Apsveicul Jūs jau ar savas atbildes formulējumu vien pierādījāt, ka esat forelists. Un noslēgumā tradicionālā apvaicāšanās par tuvākajiem startiem.
— Kā jau teicu: piedalīties Eiropas čempionātā. Un nākamgad izcīnīt tiesības piedalīties pasaules čempionātā, kas notiks Brazīlijā.
— Kā vienmēr, jums ir diži mērķi.
— Protams. Citādi jau nav vērts .. .

Intervēja JURIS ROBEŽNIEKS

Atbildēt